Kamēr rokfestivāls ar ārzemju pirmā lieluma mūzikas zvaigznēm milzīgā finansiālā riska dēļ Latvijā joprojām šķiet utopija, vietējos rokmūzikas svētkos jāiztiek ar lokāla mēroga grandiem.
Ikars Kubliņš: Valmieras rokfestivāla atskaņas
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Vasaras koncertu sezonu sestdien atklājušais Valmieras rokfestivāls piedāvāja diezgan solīdu patlaban aktuālāko pašmāju grupu izlasi.
Tomēr apmeklētāju skaita ziņā pasākums šoreiz balansēja uz izgāšanās robežas. Ironiski, ka šogad organizatori nolēma festivālu par nedēļu pārcelt — uz jūnija sākumu, cerot uz labākiem laika apstākļiem, taču pēdējie nolēma pierādīt, ka nav tik naivi prognozējami, un, ja iepriekšējā sestdienā (kad festivālam vajadzēja notikt pēc iepriekšējo gadu grafika) spīdēja saule, tad aizvakar vairākas stundas gāza lietus, aizbiedēdams daļu sanākušās publikas un vēl lielākas masas vispār atturēdams no domas atnākt. Romantiski salīdzinājumi ar Roskildes vai Glastonberijas dubļu vannām, ar ko uzmundrināt un noturēt klātesošos centās Aigars Krēsla, ir viens, bet fakts, ka Arta Volfa piesolītā džipa izlozē piedalījās nevis «pirmie 2000 apmeklētāju», bet gan mazāk par tūkstoti (tikai tik daudz pavisam kopā bija ieradušies), runā pats par sevi. Uz pagājušā gada 4000 apmeklētāju fona šis kritums izskatās dramatisks. Lielāka daļa grupu spēlēja apmēram 50–100 skatuves priekšā esošajiem pašiem uzcītīgākajiem roka faniem, bet kuplāks pūlis sapulcējās vienīgi festivāla beigu daļā.
Apskaņošana gan bija ļoti labā līmenī, par ko savu pateicību no skatuves izteica arī kāds no mūziķiem. Pats muzikālais piedāvājums ar kaut ko īpašu sajūsmināt nespēja, tomēr kopumā Latvijas apstākļiem bija gana kvalitatīvs. Jāuzteic metālisti «Sanctimoney», kas ar savu pārliecinošo priekšnesumu vēlreiz apliecināja, ka Latvijā šis rokmūzikas atzars pēdējo 10 gadu laikā ir laidis spēcīgas saknes (uz sitiena iespējams nosaukt vairākas lieliskas grupas — «Skyforger», «Machinerie Perfect», «Disease», «Metal H», «Neglected Fields» u. c.). Grupa «Finx» izcēlās ne tikai ar solistes seksapīlu, bet arī ar lielisku «hitu ožu» un dažiem interesantiem skaņu efektiem, kas grupas skanējumu padara mazāk standartizētu un ne tik «plakanu», kā, piemēram, tam pašam slavenā Ansi Kipo apstrādātajam Fēliksam Ķiģelim, «R.A.P.» un ļoti daudziem citiem. Latvijā netrūkst mūziķu, kuri iemācījušies godam uzbliezt pa ģitārām, taču tikai daži sapratuši, ka tas ir vienīgi pirmais solis ceļā uz labu rokmūziku. No šā viedokļa neliels akmens arī organizatoru dārziņā — festivālā akūti pietrūka vienas no patlaban profesionālākajām vietējām rokgrupām «The Movies», kas ir lielisks veiksmīgas producēšanas piemērs, ne velti arī Baltijas mūzikas industrijas otrajā konferencē tieši «The Movies» saņēma absolūtas ārzemju ekspertu simpātijas.
«Double Faced Eels» turpināja ekspluatēt Latvijas kontekstā novatorisko geju tēlu, sagādājot dažiem no klātesošajiem mērenas smieklu lēkmes ar pāris «ļoti smalkiem» jokiem, kā arī «Take That» grāvēja «Back For Good» kaverversiju, piedziedājumā frāzi «I didn't mean it» nomainot ar «I did minet»… Diemžēl šķiet, ka tēls puišiem kļuvis par prioritāti, mūziku atbīdot otrajā plānā.
Interesanti, ka vislielāko atsaucību un ovācijas no skatītājiem saņēma veterāni — «Jumprava» un «Līvi» bija vienīgie, kas uz skatuves tika atsaukti otrreiz. Šajā sakarā nav saprotams, kāpēc «Jumpravas» uzstāšanās, kas, manuprāt, bija muzikāli spilgtākais vakara notikums, bija tik nepiedodami īsa. Aigars Grāvers it kā taisnodamies vairākkārt uzsvēra, ka grupa vispār šeit spēlējot tikai lielā publikas spiediena dēļ. Jāpiebilst, ka arī «Jumpravas» «Platforma Records» mājas lapā ir informācija tikai par pāris paredzētajiem koncertiem, lai gan parasti pēc jaunu albumu iznākšanas tiek organizētas veselas turnejas. Šāda kautrība ir pilnīgi nevietā, jo skatītāji Valmierā pat pēc otrreizējas «jumpraviešu» aiziešanas nemitējās skandēt grupas nosaukumu. Šī grupa ir ne tikai «dzīva leģenda», bet arī joprojām pieprasīta un aktuāla gan astoņdesmito gadu, gan arī jaunāku mūzikas cienītāju paaudžu vidū.
Pēc «Jumpravas» īsās, bet iespaidīgās uzstāšanās «Z-Scars» un «R.A.P.» bija nolemti fiasko — skatītāji pārtapa aukstā, neiekustināmā mūrī. Tomēr «Z-Scars» pietika dūšas kāpt otrreiz uz skatuves pēc pilnīgas pašiniciatīvas, jo no publikas to prasīja vienīgi pāris cilvēku. Kiviča atvadu vārdi «sarunāsim, ka jūs aplaudējat, izliekoties, ka jums baigi labi patika…» trāpīja mērķī, izraisot žēlastības aplausu vētru. «Z-Scars» tomēr pelnījusi uzslavu vismaz par interesanto šovu uzstāšanās sākumā, kas bija laba parodija par tādām popmūzikas industrijas ēnas pusēm kā mākslīgās grupas, kur dzied vieni, bet uz skatuves kustas un, skanot fonogrammai, plāta muti pavisam citi cilvēki («Milli Vanilli» u. tml. gadījumi).
Vēl bēdīgāk gāja festivālu noslēdzošajam Donam, kura amizantajam tēla maiņas mēģinājumam Valmieras rokfestivāla publika nebija tā pateicīgākā — skatītājos atskanēja pat pa dažam svilpienam un ūjināšanai. Acīmredzot saskatījies, cik labi visās frontēs sokas Detlefam, un nolēmis, ka salds pops vairs nav modē, Dons sācis pretendēt teju vai uz «gaļas griešanu». Pirmā dziesma acīmredzot bija iecerēta kā spēcīgs stereotipu lauzējs (jāatzīst, nebija slikti!), tomēr cerēto efektu nesasniedza, jo publikas negatīvo attieksmi nenomainīja pat apmulsums, par atbalstu nemaz nerunājot. Gluži loģiski, ka ar sekojošajām kaverversijām un sava pophita «Ja es būtu vējš» ģitarizētu versiju tas neizdevās ne tik.