Kamēr ciklonu un anticiklonu radītā sniega vētra diennakti plosīja un par neizbrienamu «Sūnu Ciemu» padarīja Rīgu, «Arēnā Rīga» īstu emociju eksploziju 10.decembra vakarā sarīkoja Latvijas supergrupas statusu sen jau ieguvusī «Prāta vētra». Un, ja vien Renāra Kaupera un Ko ģenerētā enerģija spētu pārtapt vēja spēkā, tad «Arēnai Rīga» jumta pavisam droši vairs šodien nebūtu.
Puiši no Jelgavas kļuvuši par fenomenu Latvijas mūzikas vēsturē. Pirmkārt, to klausās tik daudzveidīga auditorija, kāda raksturīga vien pasaules mūzikas lielākajiem spīdekļiem. Par to varēja pārliecināties arī piektdienas koncertā - līdz pēdējam kvadrātmetram piepildītajā milzīgajā hallē bija vērojams Latvijas sabiedrības šķērsgriezums - sākot ar piecgadīgu knauķi un beidzot ar septiņdesmitgadīgu omīti; no sētnieka līdz augsta līmeņa Latvijas politikas amatpersonām; sākot ar fanātiskiem tīņiem, kas gatavi savus elkus turpat uz vietas teju «apēst» līdz kaprīziem snobiem, kas perfekti pārzina pasaules mūzikas nianses.
«Prāta vētras» puiši ir vienīgie, kas uz skatuves var atļauties dziedāt kopā ar Latvijas prezidenti (starp citu, arī Vaira Vīķe - Freiberga piektdien bija starp klausītāju tūkstošiem). Un arīdzan vienīgie, kas uz saviem koncertiem Latvijā spēj pulcēt tik iespaidīgas cilvēku masas - pilnībā izpārdoti šā gada decembra koncerti «Arēnā Rīga» ar vairāk nekā 20 tūkstošiem klausītāju, un, ja atceramies tos 45 tūkstošus Mežaparka Lielajā estrādē 2008. gadā, kļūst tā pavisam dīvaini. Salīdzinoši - pasaules popmūzikas karaliene Madonna Tallinā pirms pusotra gada pulcēja vien par nieka 25 tūkstošiem vairāk fanu.
To, ka latvieša kūtro un pragmatisko dabu uz lielām emocijām spēj «pavilkt» vienīgi harizmātiski līderi, neapšaubāmi pierāda arī «Prāta vētras» fenomens. Tik atraisītu un skaļi gavilējošu publiku «Arēna Rīga» nav piedzīvojusi pat hokeja maču laikā. Hokeja līdzjutēju azarts apvienojumā ar Dziesmusvētku pacilātību arī vislabāk raksturotu «Prāta vētras» 10. decembra koncerta atmosfēru.
Un, ja mana kolēģa no portāla «Tvnet» prātu koncerta laikā nodarbinājis jautājums - kurā brīdī «Prāta vētra» kļuva par supergrupu, tad mani drīzāk tirdīja - kāpēc tā par tādu kļuvusi?
Atbilde ir tepat deguna galā - Kaupera par ««Prāta vētras» jauno laiku vēsturi» dēvētais koncerts ar pēdējās desmitgades lielākajiem hītiem, ko viņi paši dēvē par «stūrakmeņiem», kā uz delnas atklāj grupas mūzikas anatomiju - vienkārši, taču ne triviāli vārdi, viegli līdzi dziedamas melodijas, atvērtība, atklātība un gatavība augt kopā ar saviem klausītājiem. Šo «mūžīgās jaunības» formulu izmanto daudzas pasaules līmeņa zvaigznes, kas savu fanu pulku nav zaudējušas arī pēc 20 gadiem un nezaudēs vēl vismaz desmit gadu. Turklāt «Prāta vētra» atļaujas eksperimentēt ar dažādiem mūzikas stiliem - hip-hopu, folkmūziku, elektroniku, tiesa - ļoti piesardzīgi, bet tomēr...Tas neļauj novecot nedz pašiem, nedz klausītājiem.
Nav nekāds brīnums, ka tieši «Prāta vētras» puiši Latvijas publikai atrādīt bija uzaicinājuši savdabīgo pasaules mūzikas jaunatklājumu Yoav, kura debijas albums iznāca 2008. gadā, un kuru, spriežot pēc koncerta apmeklētāju komentāriem, šķiet, tomēr zināja retais. Deimiena Raisa un «Massive Attack» krustojums vislabāk raksturotu unikālo skanējumu, kam «Arēna Rīga» tomēr šķita pārāk liela. Iespējams, tādēļ publiku iesildīt tā arī neizdevās.
«Beautiful Lie», «Pixies» skaņdarba «Where is my Mind» versija - pusstundu ilgajā priekšnesumā izskanēja vien dažas dziesmas no Yoav diviem albumiem. Žēl, ka izpalika tumši hipnotiskā «Adore Adore», bet šoreiz to pārdzīvosim. Katrā ziņā paldies «Prāta vētras» puišiem par iespēju redzēt šī unikālā mūziķa uzstāšanos, par kuru mēs vēl noteikti dzirdēsim ļoti daudz.
Toties visi vienā rāvienā «iesila» jau pēc pirmās «Prāta vētras» izpildītās «Ja tikai uz mani tu paskatītos», kam sekoja labi zināmās «Atliek nosargāt», «Bronza», «Kaķēns, kurš atteicās no jūrasskolas» utt., publikai lēnām pāraugot milzīgā Dziesmusvētku korī, un koncertam emocionālo kulmināciju sasniedzot līdz ar «Spacemuminjsh» skanējumu. Neizpalika arī internacionālie - kopīgi ar «Bi-2» veidotā «Skolzkije Ulici» un ar krievu ģēniju - dramaturgu, rakstnieku, režisoru, cilvēku - teātri Jevgēņiju Griškovecu kopīgi iedziedātā «Na zarje» (tiesa, māksliniekiem vien digitāli klātesot).
Par to, kas pārsteidza visvairāk. Tā neapšaubāmi ir Kaspara Rogas tandēmā ar datorgrafiķi Juri Matuzeli tapusī gaumīgā video vizualizācija, kurā aizvien spēcīgāk jūtami Antona Korbijna vizuālie akordi. Melnbalti sarkanās pamatkrāsas, kas te pārvērtās psihodēliskās krāsu eksplozijās, te pierima tādā kā mazu meiteņu atmiņu albuma sentimentā, radīja neatkārtojamu audiovizuālu baudījumu, kas milzīgās skatītāju masas ieprogrammēja tikai vienam - nekontrolējamam priekam un latviešiem nu nepavisam neraksturīgai pozitīvai brīvībai.