Par ko stāsta apakšveļas krāsa?

» Tā, protams, ir apakšveļa! Psihologi uzskata, ka tieši tās izvēle vēsta par sievietes patie­so dabu.

Niecīgie veļas gabaliņi ir tikpat daudzveidīgi kā to valkātājas, taču to fasons vai auduma veids nav kritēriji, pēc kuriem vajadzētu vērtēt daiļā dzimuma rakstura īpatnības.

Oranžā

Šīs krāsas mīļotāja ir ambicioza būtne, kurai vien­mēr padomā kāds plāns, kas noteikti jārealizē. Viņas mo­to: «Mērķis attaisno līdzekļus!» Tas gan nenozīmē, ka šī lēdija tiešām ies pāri līķiem, tomēr jābūt gatavam no viņas sagaidīt visu, pat neiespējamo. Raksturā vājiem, bezpersoniskiem vīriešiem labāk atturēties veidot tuvas attiecības ar «oranžo» sievieti. Ja kāds tomēr riskē, viņam jābūt gatavam, ka sava zirga pazaudēšanas gadījumā par to var kļūt viņš pats, lai iemīļotā būtne, piešus piecirzdama, spētu auļot uz priekšu savā nebeidza­majā uzvaras jājienā. «Oranžās» stiprā puse ir atbildības sajūta, vājā — tā pati atbildības sajūta. Tā mēdz būt tik liela, ka sieviete, uzkrāvusi sev pārmērī­gu pienākumu nastu, bieži aiz­mirst par sevi, viņai galvenais — visu darīt tā, lai vienmēr tiktu slavēta par teicamu rezultātu. Un rezultāts ir pārpūle, kritikas gadījumā — nervu sabrukums un depresija. Izeja, protams, ir draugi, saprotošs un mīlošs cilvēks, kurš jau zina, ka viss pāries un «oranžā» kundze atkal būs tikpat atraktīva gan sadzī­vē, gan intīmajā dzīvē. Šo sievieti var salīdzināt ar ugunskuru, kas izčukst vien tad, ja to kurina ar pārāk slapjiem žagariem, vai kas bez­maz šaujas debesīs un draud sadedzināt, ja kurināmais ir pārāk sauss. Taču šis ugunskurs arī brīnišķi silda, ja malka tiešām ir kā malka.

Sarkanā

Šī sieviete ir vēl enerģiskāka par «oranžo». Sarkanu mīlošā dzīvo pēc principa: «Skaldi un valdi!» Viņas akti­vitāte nereti balan­sē uz agresijas ro­bežas, tāpēc daudzi raksturā vājāki cilvēki vienlaikus gan baidās no šīs lēdijas, gan jūt neatvairāmu tieksmi tuvoties tai — ap kuru būtni gan vēl var just tik lielu pārliecības un spēka auru! «Sarkanā» sieviete fascinē vīriešus, un tie ap viņu lidinās kā tauriņi ap gaismekli naktī. Viņi izrāda savas košās krāsas un omā, ka brīvprātīgi izdarījuši savu izvēli, taču — viļas! «Sarkanā» sieviete vien­mēr izvēlas pati. Mīlestībā un seksa viņai nav robežu, bet visbiežāk šai būtnei nākas pie­dzīvot sāpīgu paradoksu: vīrieti, kurš bez ierunām pieņem katru «sarkanās» dāmas kaprīzi, viņa tūlīt pārstāj cienīt un zaudē jebkādu interesi par šo kungu, savukārt to, kurš neļauj sevi izmantot, viņa mīl, bet sāk cīņu par varu, tā sagādājot ciešanas abiem. Tikko vīrietis piekāpsies, viņa jutīsies vīlusies; ja cīņa turpināsies — viņa raudās un plosīsies. «Sarkano» sievieti var salīdzināt ar martenkrāsni — tajā kūst metāls, lai pēc tam pārtaptu izturīgās lietās, taču pie šīs krāsns sildīties nevar un dienišķo maizi tajā necep.

Rozā

Šī krāsa stāsta par maigu, romantisku un viscaur cerī­gi noskaņotu būtni. Viņai patīk viss estētiskais, caurspīdīgi gaisīgais, un viņa atbalsta dižā Tols­toja mūžam dzī­vo teicienu: «Skaistums iz­glābs pasau­li!» Šai sie­vietei ir tik jauks rak­sturs un tik daudz piemīlī­bas, ka rei­zēm viņa vairāk atgādina eņ­ģeli, kas pārpratu­ma dēļ jop­rojām mācās staigāt pa grē­cīgo zemi. Vi­ņa izvairās no vulgāriem ļau­dīm, jūtīgi uz­tver katru nian­si mīlestības fizioloģiskajos procesos. Nedod dievs, ja mīlas akta laikā, vi­ņasprāt, kaut ne­daudz sāks ost pēc pornogrāfijas. Tuvinieki un drau­gi «rozā» būtni sau­dzīgi mīl, taču visu mūžu nevar nodzīvot, neizejot no pierastās vides. Un tad sākas pārdzīvojumi, jo dzī­ves realitātes skarbie vēji nopūš rozā brilles, pūlis tās samin, un «ro­zā» sievietei atliek vien divi ceļi: vai nu atgriez­ties mājās un nodzīvot atlikušo mūžu vientulī­bā, vai tomēr kļūt pieau­gušai. Rozā krāsas mīļo­tāju var salīdzināt ar maigu rozes ziedu: tas jauki smaržo un izska­tās svaigs, kad uz ziedla­pām mirdz rīta rasa. Tikai žēl, ka tā mūžs ir tik īss!

Intensīvi sārtā jeb aveņu krāsa

Tā patīk sievietei, kas apzinās savu seksapīlu. Viņa ir koķete un nepastāvīga. Flirts ir «aveņu» sievietes patiesā būtība. Viņas ampluā — kustība, rosība; dzīves moto: «Visu izšķir slāpes!» Ga­dās, ka šīs sievietes ceļā patrāpās jau aizņemti vīrieši, taču viņai ir svarīgs tikai iekarošanas pro­cess, pats «rezultāts» pēc tam var doties atpakaļ pie sievas. «Ave­ņu» sieviete nereti prot pamatīgi apmulsināt — aizrāvušies ar daiļavas ārējo dotumu vērtēšanu, apkārtējie pat nepamana, ka viņai piemīt analītisks prāts. Ja vien šī lēdija nolemj veidot karjeru, viņa to dara, nekautrējo­ties izmantot muguras, kuras liektin liecas viņas sievišķās burvības priekšā. Un, lai kā apkārtējie netenkotu par šīs sievietes neskaitāmajiem mīlas sakariem, īstenībā viņa sevi mēdz atdot tikai vienam vienīga­jam — tam, kuru patiesi mīl. Šo sievieti var salīdzināt ar meža aveni. Odziņa salda un garda, bet tiek tikai tam, kurš nebaidās sadurties ar smalkajiem ērk­šķiem vai uzmīt kādai čūskai uz astes!

Krēmkrāsa

Viņas ir maigas, izteikti sievišķīgas būtnes — tādas, kuras citi no pirmā acu uzmetie­na dēvē par naivām. Viņām rūpes par ģimeni nekad nespēs aizstāt kas cits. Šo sieviešu raksturs ir kā radīts audzināša­nai. Gadās, ka no tā cieš vīri un pieaugušie bērni, bet pārmēru rūpību taču kompensē bezgalīgā uzticība un nepārejošas jūtas. Krēmkrāsas sievietes ir laimīgas tikai tad, ja viņām ir par ko rūpēties. Sevi viņas mēdz pie­mirst, jo vienmēr taču atrodas kāds, kuram ir grūtāk, sarežģī­tāk, sāpīgāk. Žēl tikai, ka šo daiļavu labsirdību un līdzcietību bieži vien apkārtējie izmanto savtīgos nolūkos. Arī laulības dzīvē. Vīri, kuri ātri attopas, ka maigā būtne ir praktiski neap­bruņota, nekautrējas viņai ierā­dīt savu aplociņu, kurā gan pietiek labklājības, bet pietrūkst visa, kas atveldzē sirdi un dvēseli. Ja krēmkrāsas būtne samierinās ar sev atvēlēto necilo lomu, var gadīties, ka atlikušais mūžs tā arī neiekrāsojas spilg­tāks. Savukārt, ja šī sieviete pārstāj lolot savu mazvērtības kompleksu un atrod vērtīgas īpašības ne tikai citos cilvēkos, bet arī sevī, viņa prot sagādāt ne vienu vien brīnišķīgu pārsteigu­mu tiem, kuri viņā līdz šim neko īpašu nav saskatījuši. Krēmkrā­sas sieviete līdzinās novārtā atstātai sejas ādai, par kuru rūpēties sāk tikai tad, kad tā acīmredzami noveco.

Pelēkā

Šī krāsa liecina par nopietnu būtni. Viņa cenšas būt līdzsvaro­ta, praktiski racionāla. Viņa ir mierīga pat ļoti kritiskās situāci­jās un spēj pieņemt saprātīgus lēmumus. Pelēkā sieviete pret apkārtējiem izturas rezervēti. Iepazīstoties viņa ilgi saglabā zināmu pieklājības distanci. Vi­ņas mērķis — būt stabilai un neatkarīgai. Viņa neatlaidīgi cen­šas veidot un uzturēt lietišķas sievietes tēlu. Jūs mēģināt viņu pavedināt uz kādu erotiski ro­mantisku piedzīvojumu? Iespē­jams, jums izdosies, ja vien nākamajā dienā viņai nav pare­dzēta kāda svarīga biznesa tikša­nās vai ieplānots brauciens uz laukiem, lai apciemotu slimo tanti. Vēl jums var izdoties pārvērst šo būtni līdz nepazīša­nai, ja būsiet ilgi pacietīgs — aiz lietišķās un praktiskās maskas slēpjas mīlestību alkstoša sirds, dāsna un bagāta dvēsele. Pelēko sievieti var salīdzināt ar putek­ļiem, kas pārklāj lapas, akmeņus un visu citu tikai tādēļ, lai šis viss cits beidzot uzzinātu, ka putekļi ir.