Valentīndienas pārsteigumi pieaugušiem

Ko dara sievietes? Lielākoties gaida — saņems vai ne kādu sarkanu rozi no vīra, drauga vai mīļākā.

Tomēr ne visas sievietes gaida, dažas nolemj pašas sagādāt mīļotajiem pārsteigumu un atzīst, ka tas bijis tā vērts. Tam jau arī nav nekāda sakara ar Valentīna dienu, tikai tādi nu mēs latvieši esam — mums vajag iemeslu, lai izdarītu kaut ko mazliet neprātīgu.

Es pati — dāvana tev!

Zanda ir 33 gadus veca projektu vadītāja nelielā ražošanas uzņēmumā. Viņa jau gandrīz gadu draudzējas ar Mareku, kas viņai ļoti patīk, taču viņš pēc šķiršanās no sievas joprojām dzīvo savā īrētajā dzīvoklī, Zanda — savā. Pagājušā gada Valentīndienā viņa nolēma Mareku pārsteigt.

«Mareks nav no tiem vīriešiem, kas bieži lutinātu mani ar ziediem vai dāvaniņām, viņš nepievērš uzmanību tādām Valentīndienām vai Sieviešu dienām. Sveicam viens otru vārda un dzimšanas dienās, Ziemassvētkos, bet parasti dāvinām grāmatas, mūzikas koncertu DVD ierakstus vai citas intelektuālas dāvanas. Tā ir sanācis.

Man vienmēr gribējās, lai tās būtu smaržas, smalka apakšveļa vai kas personiskāks, bet daudziem vīriešiem skatījums uz dāvanām mēdz būt tāds vienkāršs — pasaki, ko tev vajag, tad aizbrauksim un nopirksim. Mareks ir no tiem tipiem, kas uz veikalu dodas tikai iegādāties konkrētus pirkumus, un arī tad — vietējais «Rimi», un viss.

Tajā laikā viņš dzīvoja savā īrētajā dzīvoklī, kaut es būtu gribējusi, lai viņš pārvācas pie manis. Atrunājās, ka pēc šķiršanās ar sievu grib izbaudīt šo vienreizējo iespēju apdzīvot pats savu dzīves telpu. Mēs bieži tikāmies, braucām viens pie otra, es nakšņoju pie viņa un viņš — pie manis.

Neesmu traki greizsirdīga, bet dažreiz iedomājos — vai tik viņam tas dzīvoklis nav vajadzīgs tāpēc, lai manā prombūtnē tur vestu citas sievietes. Pamata aizdomām nebija, tāpēc neko neteicu, un negribēju arī likties uzbāzīga, bet ļoti cerēju, ka kādu dienu dzīvosim kopā un būsim pāris šā vārda vistiešākajā nozīmē.

Par savām bažām runāju ar draudzenēm, un precētās allaž teica — ja negrib nākt, lai nenāk. Ja pārāk bieži atgādināsi, ka gribi, lai viņš pārvācas, nebūsi nekādā vērtībā ne pati, ne tavs dzīvoklis. Vārdu sakot, vecais stāsts par to, kurš īsti ir mednieks, kurš medījums un ka sievietēm jāprot gaidīt.

Man atkal likās otrādi — mums ir attiecības, par manu dzīvokli jāmaksā kredīts, par viņa — īre gandrīz tādā pašā summā, būtu taču izdevīgi dzīvot kopā. Sapratu, bet gaidīt bija tik grūti...

60 metri zelta

Nezinu, kurā filmā to biju redzējusi, bet atcerējos vienu vizuāli spēcīgu kadru — sieviete pilnīgi kaila, ietīta bantē kā dāvana, uz pleca liels dekoratīvs pušķis.

Varbūt biju to nosapņojusi, taču atmiņā tas man bija palicis. Izdomāju, ka varu šādā veidā pārsteigt Valentīndienā Mareku. Nebiju pārliecināta, ka viņam tas tiešām patiks, bet no otras puses — kāpēc gan lai nepatiktu?

Sāku ar lentes meklēšanu, biju izdomājusi, ka tai jābūt zelta krāsā. Ziedu un dāvanu veikalos izvēle nebija liela, bet internetā atradu adresi rūpnīcas veikalam «Lente» Pārdaugavā, kur piedāvājums bija milzīgs. Izvēlējos visplatāko zelta lenti 60 m garumā. Cenu neatceros, bet lēti tas nebija.

Iepriekš neizmērīju, cik tieši garu to banti vajag, vien iedomājos, ka labāk ņemt vairāk, lai nav jāknapinās. Vēlāk domāju, ka labāka izvēle būtu bijusi elastīgāka lente, jo nebija nemaz tik viegli pašai tajā ietīties.

Līdz pēdējam brīdim nebiju pārliecināta, ka tiešām to izdarīšu, jo, tā kā Valentīndienu nesvinam, neko vakarā nebijām sarunājuši. Mareks teica, ka būs mājās, grib paskatīties internetā darbam nepieciešamo informāciju. Sapratu, ka, negaidīti ierodoties, man ir iespēja vienreiz tikt skaidrībā ar savām aizdomām par citu sievieti.

Apmēram stundu noņēmos ar bantes siešanu. Ja kāda grib to atkārtot, silti iesaku paaicināt talkā draudzeni, jo vienam tas ir sarežģīti. Pretēji vīzijai, banti nolēmu siet pie ceļgaliem, jo sevis iesaiņošana no apakšas bija praktiski neiespējama — lai varētu paiet, lente bija jāsien vaļīgi, bet tad tā draudēja slīdēt uz leju. Sāku siet mazliet virs krūtīm, un beigās sanāca tāda kā mini kleita, ar pušķi apakšā. Sajūta bija diezgan dīvaina, bet skats tā neko.

Nebija jau perfekti, sevišķi ap sēžamvietu, taču lente bija noklāta vairākās kārtās, un kaila nejutos. Izsaucu taksi. To darīju divu iemeslu dēļ — šādi satītai ar auto braukt nebūtu prātīgi, un galvenais — izkāpjot no taksometra, atpakaļceļa nebūs.

Braucu un domāju — ja nu viņš ir aizgājis uz veikalu vai pie kāda drauga, ja nu kāds ir atnācis pie viņa? Bet nezvanīju, jo baidījos, ka pārsteigums var neizdoties.

Lēnie pieskārieni

Uzkāpu ceturtajā stāvā un bailīgi spiedu zvana pogu. Novilku mēteli, ko pārliku pār trepju margām. Kas būs, būs. Tās sekundes, līdz Mareks atvērta, likās mūžīgas. Caur prātu vēl izskrēja virkne ideju — un ja nu kaimiņi tagad nāk, vai viņš sāk prasīt, kas zvana. Un ko es teikušu — te tava dāvana?

Mareks stāvēja. Klusēja. Es arī. Laikam mans zeltītais stāvs izskatījās iespaidīgi, šķiet, viņš nespēja noticēt savām acīm. Nespēju saprast, vai viņš priecājas vai ir nepatīkami pārsteigts. Man savukārt vecā doma prātā — un ja nu dzīvoklī kāda ir?

Tad Mareks burtiski atmodās no sastinguma un apņēma mani ap pleciem, mēs iegājām dzīvoklī. Mani beidzot pārņēma neizsakāms miers. Neviena tur nebija, kamīnā sprakšķēja pagales, uz galda atvērta vīna pudele un glāze. Līdz šim vairākkārt biju brīnījusies, kam mūsdienās vajadzīgi kamīni, sevišķi nelielos studio tipa dzīvoklīšos, kur tāpat no centrālapkures ir tik silts, ka logi jātur vaļā.

Bet tajā konkrētajā vakarā un situācijā kamīns iederējās perfekti. Mareks atnesa otru vīna glāzi. Klusēdams. Es joprojām stāvēju un nezināju, ko īsti teikt. Tā mēs klusējām kādu brīdi, līdz Mareks teica: «Cik tu esi skaista!» Banāli, bet tik patīkami. Kāpēc vīrieši mums to nesaka katru dienu?

Vakars izvērtās tiešām lielisks. Mēs runājām par to, ka nevienam jau nekas nav jāpierāda, taču šādi uzmanības apliecinājumi liek justies īpaši. Mareks lenti sēja nost ļoti, ļoti lēnām. Likās, pat ilgāk, nekā es to sēju virsū. Katru vietu, kam bija lenti notinis, viņš noskūpstīja lēni un maigi. Domāju, kaut biežāk viņš šādi izģērbtu, kaut biežāk tik lēni tuvotos.

Nevarēju vien sagaidīt brīdi, kad mīlēsimies, bet Mareks nesteidzās. Tas mani darīja vai traku, bet es sapratu, ka atkal kļūstu nepacietīga. Vajag ļauties. Vajag pagaidīt, tad viss notiks. Pēc šā vakara arī mūsu attiecībās nekas strauji nemainījās, pagāja vēl vairāki mēneši, līdz Mareks ievācās manā dzīvoklī.

Bet esmu droša, ka mans Valentīndienas pārsteigums palīdzēja viņam pieņemt šo lēmumu. Kas būs tālāk, laiks rādīs.»