Saldējuma rašanās vēsture

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Uzdrošināmies apgalvot: saldējums ir pasaulē populārākais deserts, bieži pat kas vairāk nekā tikai saldais ēdiens vien. Mazs iepriecinājums, atvēsinājums, pārsteigums, reizēm arī mierinājums. Ar saldējumu mums katram ir īpaši emocionālas attiecības, tāpēc viss, kas saistās ar šīs gastronomiskās baudas ilgo un interesanto vēsturi, nekad nebūs tikai sauss faktu apkopojums.

Īstas skaidrības par saldējuma rašanās pirmsākumiem nav, taču netrūkst dažādu nostāstu un versiju par to, kā mums zināmais kārums radies. Tiesa, nevienam no šiem nostāstiem līdz pat šodienai ne vēsturnieki, ne zinātnieki nav atraduši kādu dokumentāru pamatojumu, taču – vai tas mums netraucē ticēt, ka bijis tieši tā, kā vēsta leģendas?

Versijas, versijas, versijas

Mūsdienās pat bērni mācēs pateikt, ka saldējums ir saputots un sasaldēts garšīgs pārtikas produkts, kas pagatavots no saldā krējuma vai piena, augļu vai ogu masas, arī no aromatizēta ūdens un dažādām piedevām, taču leģendas liek noprast, ka saldējuma pirmsākumi meklējami... jā, jā – senajā Ķīnā, kur jau 2000 gadus pirms mūsu ēras iedzīvotāji kā atspirdzinošu gardumu baudījuši vārītus rīsus, kas pirms ēšanas ierakti sniegā un sasaldēti.
Arī senās Grieķijas iedzīvotāji baudījuši ēdienu, kas gatavots no saldināta ledus, jo pastāvējis uzskats, ka tieši ledus ir tas, kas jebkuram ēdienam piešķir īsto garšu. Sengrieķu ārsts Hipokrāts pats uzturā labprāt lietojis ledu un ieteicis to arī saviem pacientiem, sacīdams, ka ledus palīdz aktivizēt „dzīvības sulu” (proti – asinis) un uzlabo pašsajūtu.
Pats Maķedonijas Aleksandrs, dodoties karagājienā uz Persiju un Indiju un nokļūstot ilgākā aplenkumā, karstajā laikā veldzējies ar sniegu, ko speciāli viņam vergi piegādājuši no kalniem: ledu un sniegu karavadoņa padotie salikuši izdobtos koka traukos, noseguši ar salmu paklājiem un uzglabājuši kalnu alās, kur zema temperatūra turējusies arī gada karstākajā laikā. Samaisot ledu ar vijolīšu vai rožu ūdeni, medu, kanēli, koriandru, kaltētiem augļiem un ogām, ķeizars sevi lutinājis ar jauniegūto Dievu ēdienu.
Arī Senās Romas imperators Nerons, kurš bijis kā traks uz dažādu augļu dzērieniem, niķaina puikas cienīgi cirtis kāju grīdā un pieprasījis, lai uz galda vienmēr būtu arī ledus. Viņa vergi devušies augstu kalnos pēc tīra sniega un ledus, lai tajos saldētu imperatora mīļākos dzērienus. Vēlāk, bagātināti ar augļiem un ogām, ledū sasalušie dzērieni bijuši imperatora mūžīgo dzīru galda īpaši smalki un izmeklēti kārumi, kurus baudīt ļauts tikai un vienīgi augstdzimušajiem. Runā, ka saldējuma pagatavošanas pirmsākumi esot saistāmi ar Anglijas karaļa Kārļa I valdīšanas laikiem 17. gadsimtā. Savā galmā par pavāru viņš nolīdzis francūzi de Mirko, kurš kādā vērienīgā augstmaņu ballē smalkos viesus pārsteidzis ar desertu, kas atgādinājis tikko uzsnigušu sniegu, bet, to nogaršojot, izrādījies salds un krēmveidīgs. Viesi no sajūsmas vai ģībuši, bet valdnieks pavāram piedāvājis tiem laikiem astronomiski augstu atalgojumu – 500 mārciņu gadā par to vien, lai tas brīnumainā ēdiena recepti nevienam neizpaustu un gatavotu to tikai galma vajadzībām. Vēlāk gan karalis kritis nežēlastībā un ticis sodīts ar nāvi, taču arī pavārs neturējis mēli aiz zobiem un savu saldējuma gatavošanas recepti dāsni izpļāpājis pa labi un pa kreisi.
Viduslaikos arī kāds Sicīlijas konditors izdomājis, kā saldējumu pagatavot ar salpetra palīdzību. Viņam tas izdevies, un jaunajam našķim bijis daudz maksātspējīgu baudītāju. Tiesa, vēlāk sicīlieša noslēpumu „atkoduši” arī daudzi citi augstmaņu galmu pavāri, bet uzskats, ka saldējuma dzimtene ir Sicīlija, versijas līmenī pastāv joprojām.
Francijā īsts saldējuma uzvaras gājiens esot sācies pēc tam, kad Florences slavenās Mediči dzimtas atvase Katrīna Mediči apprecējusies ar Francijas troņmantnieku Anrī II. Pārceļoties no Itālijas uz Franciju, jaunā Francijas karaliene kā piedevu savam pūram ņēmusi līdzi un galmā ievedusi arī Venēcijas arhitektu, inženieri, mākslinieku, kā arī konditoru Bernardo Buontalenti, kas pratis pagatavot īstus šedevrus – neparastus un ļoti gardus saldētus desertus un šerbetus, pārlietus ar šokolādi. Skaidrs, ka galmam tuvu stāvošie ģībuši atkal, šoreiz – gastronomiskās izvirtības baudot.
Valda uzskats, ka patiesais saldējuma atklājējs Eiropai esot slavenais Venēcijas tirgotājs un ceļotājs Marko Polo, kurš Mongolijā noskatītu saldētu augļu sulas recepti 14. gadsimtā atvedis uz Venēciju. Tur šis gardums ātri kļuvis par bagāto un izsmalcināto ļaužu iecienītu baudas apmierinātāju, bet saldējuma jeb sorbeto gatavošanas māksla ilgus gadus tikusi turēta lielā noslēpumā – par receptes izpaušanu draudējis ne vairāk, ne mazāk – nāvessods.

Neapstrīdamie fakti par dievišķo saldējumu

1660. gadā itālis Frančesko Prokopio de Koltelli Parīzē atver kafejnīcu Cafe Procope, kurā var iegādāties saldējumu no sasaluša krējuma. Daudzi, kas nobaudījuši šo itāļu gelato, biezi samaisītu ar augļiem, ogām, šokolādi un riekstiem, joprojām sauc par gardāko saldējumu zemes virsū. 1768. gadā Parīzē izdotā pavārgrāmatā atrodamas pirmās ziņas par saldētiem desertiem. Pirmā pilsēta, kur saldējumu sāk ražot visu cauru gadu, ir Parīze. 1676. gadā 250 konditori apvienojas un izveido saldējuma akciju sabiedrību. 1813. gadā ASV trešā prezidenta Tomasa Džefersona rīkotā inaugurācijas banketā Baltajā namā saldējums rada īstu sensāciju. Prezidenta kundze Dollija visus cienā ar amerikāņiem agrāk nebaudītu desertu – saldējumu. 1843. gadā amerikāņu mājsaimniece Nensija Džonsone ieiet vēsturē, jo izgudro un patentē ar roku griežamu ķērni saldējuma gatavošanai. Tās darbības princips vienkāršs un izmantojams arī šodien: trauku ar saldējuma masu ievieto otrā, lielākā traukā ar sāli un ledu, ierīces rokturi griež tik ilgi, kamēr saldējums gatavs. 1873. gadā vācu fiziķis un inženieris Karls fon Linde uzbūvē pirmo „aukstuma mašīnu”, bet 1881. gadā saldējamās iekārtas sāk ražot rūpnieciski, un kopš šā brīža saldējuma gatavošana iespējama jebkurā gadalaikā. 1919. gadā ceļotājs Kristiāns Nelsons izdomā saldējumu pārliet ar šokolādi un nosaukt to par Eskimosa pīrāgu. Nelsons savu izgudrojumu ved no viens pilsētas uz otru, rāda ne tikai saldējumu, bet arī filmu par eskimosiem. Laikam ejot, vārds „pīrāgs” tiek atmests, un nelielais saldējums uz kociņa vēl šodien tiek saukts par Eskimo.

Cik valstu, tik tradīciju

Katrai valstij ir savas tradīcijas un savi priekšstati par to, kas tad īsti ir ĪSTS saldējums. Ja vienā vietā par saldējumu sauc tikai klasiskā veidā gatavotu uzputotu piena produktu, tad citur šai kategorijai pieskaita arī saldētu sulu, pienu, jogurtu, kokosriekstu pienu vai ko citu. Zinām arī sorbetu – sasaldētu augļu biezeni. Vēl viens saldējuma veids ir parfē – sasaldēts putukrējums, kam garšu piešķir augļu, vaniļas, šokolādes, riekstu un dažādas citas piedevas. Lielbritānijā populārs ir saldējums, kas nemaz nesatur piena produktus, savukārt Itālijā, kur saldējums bieži top mazās ražotnēs, tam nežēlo pilnpienu, olas un citus labumus. Raksturīgs meksikāņu virtuves ēdiens ir cepts saldējums: to ļoti pamatīgi sasaldē, izveido lodītes, apviļā olā, kukurūzas pārslās un ļoti īsu brīdi cep dziļā tauku peldē. Irāņu virtuvē populārs ir saldēts pudiņveida ēdiens no rožu sīrupa un rīsu nūdelēm. Savukārt tradicionālais arābu saldējums gatavots no svaiga piena, atdzesēta sīrupa, augļiem un riekstiem. Taivānā saldējumu uzskata par sāļo ēdienu un pasniedz ar garnelēm, tunci, vasabi mārrutkiem. Arī Japānā var iegādāties saldējumu ar ķiploku, kartupeļu, brūnaļģu vai pat jēlas zirga gaļas garšu.

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu