Ko mums īsti nozīmē Lieldienas? (22)

TVNET
CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Annas Psiholoģijas, publicitātes foto

Zaķus, kas dala raibas oliņas? Kārtīgu izšūpošanos, lai vasarā nekož odi? Kristus augšāmcelšanās daudznozīmīgo vēstījumu? Vienkārši «beidzot īstu pavasari»? Iespējams, tieši Lieldienas no visiem tradicionāli svinamajiem svētkiem ir vieni no grūtāk definējamajiem…

Uzreiz gan varētu jautāt – bet vai svētkus vispār vajag kaut kā īpaši definēt? Tāpat jau dzīvē gruzona pietiek, vai tagad vēl mēģināsim to sarežģīt ar jēgas meklējumiem pat svētkos? Nu paklau, svinam, un viss! Atpūšamies, priecājamies, satiekamies. Kārtīgi izguļamies galu galā… Taču tur jau tas joks, ka svētkus par svētkiem padara ne jau brīvo dienu skaits un pat ne citādāki ēdieni un smukākas salvetes galdā. Svētkus rada sajūtas. Un te ir tas āķis. Ir skaidrs, kādas ir Ziemassvētku sajūtas – pat neatkarīgi no reliģiozitātes pakāpes. Miers. Brīnums. Gaisma. Kaut kas jauns, kas sākas.
Bet kādas ir Lieldienu sajūtas? Protams, dziļi (un arī gudri) ticīgam cilvēkam Kristus augšāmcelšanās ir pašpietiekama, neizsmeļama mistērija, un tas arī visu izsaka. Bet pārējiem?
Patiesību sakot, arī man ilgu laiku Lieldienas bija svētki, kuru sajūta svārstījās kaut kur starp slaveno Dzefirelli filmu par Kristus ciešanām (ko šajā laikā bieži vien demonstrē TV) un pārdomām par to, kur lai tagad liek daudzās olu kaujās cietušās (un, protams, neapēstās) olas. Teorētiski jau es kaut ko zināju, un teorētiski pat sapratu, bet…

Dīvainā kārtā kaut cik dziļāka izpratne par Lieldienām man atnāca caur… gavēni.

Bet varbūt nekā dīvaina tur arī nav – galu galā tāda jau arī ir gavēņa jēga.
Gavēni ievēroju jau, šķiet, trešo gadu, taču tā noteikti nav diēta. Es vienkārši neēdu gaļu un pagājušogad šīs četrdesmit dienas arī pilnīgi nelietoju alkoholu. Kā jau teicu, tā nav diēta, tam pat nav sevišķa sakara ar veselību. Gavēņa ideja ir cita – ierobežojot sevi, trenēt apzinātību. Izvēloties ēdienu, pat šiku uzkodu, ikreiz ir mazliet jāpiedomā – vai šis būs īstais? Tas liek būt šeit un tagad, tas - disciplinē. Nē, protams, nekas briesmīgs jau nenotiks, ja apēdīsi to gaļas šķēlīti vai automātiski paņemsi kādā pasākumā piedāvātu vīna glāzi, taču tas vēl un vēlreiz apliecina, cik neapzināti, cik automātiski mēs rīkojamies. Un cik automātiski dzīvojam. Un cik ļoti esam pakļauti savam neaudzinātajam ego.
Lieldienas man nu jau trešo gadu sanāk diena, kad pēc gavēņa īpaši izbaudu lielisku cepeti un vīnu. Tas viss garšo lieliski. Taču runa būtībā nav par gaļu un nav par vīnu. Runa vispār nav par ēdienu.

Runa ir par to, kā mēs soli pa solim cīnāmies ar savu egoismu un virspusību.

Kā mēs kāpjam pāri savām virspusējām vēlmēm, lai sadzirdētu dziļākās un būtiskākās. Un man kaut kā liekas, ka tajā visā bez liekiem vārdiem un garām runām mazliet nolasās arī kāda no patiesajām Lieldienu vēstīm.

Komentāri (22)CopyLinkedIn Draugiem X

Tēmas

Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu