Dizaina viesnīcas saimniece Ilze: mans darbs ir manas mājas un sirds! (38)

Parasti es ar komplimentiem nebārstos, bet šī vieta, atzīšos, mani apbūra. Uzreiz sajutu, ka te saimnieko sieviete...

Ilze: Patiesībā man nāksies mazliet palabot – šī viesnīca ir manas mammas sapnis! Tāpēc būtu precīzāk – saimnieko sievietes.

Mēs šeit esam trīs saimnieces: mamma, es un mana māsa.

Viesnīca ir ģimenes uzņēmums, kur pašas dzīvojam arī uz vietas. Pašas visu darām, tāpēc pret katru viesi mums ir arī personiska attieksme.

Trīs sievietes – tas patiešām skan interesanti. Kā tas viss izvērtās, ka mammas sapnis pārdzima šajā dizaina viesnīcā?

Ilze: Viss aizsākās jau vairākus gadu desmitus atpakaļ. Mana mamma ir jūrmalniece, precīzāk, dzimusi un augusi Slokā. Viņas dzīvē bija laiks, kad viņa dzīvoja Rīgā, – tad arī radāmies mēs ar māsu, bet mamma vienmēr sapņoja reiz atgriezties savā dzimtajā pusē. Mammai liktenis šādu iespēju piespēlēja, un mēs nopirkām šo ēku. Toreiz māja bija veca, šķība, greiza dzīvojamā ēka, bet tas mūs nenobiedēja. Mazliet māju uzfrišinājām un sākām te mitināties.

Kurā brīdī mājā tika ielaists pirmais viesis – atpūtnieks?

Ilze: Principā tas viss aizsākās jau pirms divdesmit gadiem. Atceros, tas bija deviņdesmito gadu laiks, kad apkārt visi runāja, ka Jūrmalai jau nav nākotnes, te nekad vairs nekūsās tūrisms kā senāk... Īsāk sakot – šis mammas pirkums apkārtējiem šķita nepārdomāts un pat muļķīgs! Tomēr mamma toreiz uzticīgi sekoja savai sirdsbalsij un sapni piepildīja – viņa atgriezās Jūrmalā, un nu jau kopā ar divām meitām. Mēs pašas mitinājāmies mājas pirmajā stāvā, bet otro stāvu izīrējām atpūtniekiem. Jūrmalā tas ir normāli - ja tev ir vasarnīca, kur dzīvo, tad tu to noteikti to izīrē – pat ja tev ir uz vasaras laiku jāpārvācas kur citur – piemēram, uz piemājas šķūnīti. Māja tomēr prasīja remontu, tāpēc, redzot izdevību iegādāties blakus esošo mājiņu, mēs to izdarījām, lai varētu dzīvot blakus, kamēr veiksim grandiozo remontu.

Ticu, ka veikt šo remontu nebija pāris mēnešu darbs – tomēr ēka ir sena un aizsargājama, kas nepieļauj visu nojaukt un sākt no sākuma. Tobrīd šis viss ilgais process jūs nenobiedēja?

Ilze: Tā kā jau toreiz, kad mājai vēl nebija veikts remonts, bija pieprasījums pēc naktsmājām un pie mums brauca pat ziemas sezonā, sapratām, ka viesu nams ir jātaisa! Bet tad arī sākās problēmas. Māja īpašā balkona un kokgriezumu dēļ uzskatāma par arhitektūras pieminekli, līdz ar to mēs to nevarējām nojaukt - mums bija tā jāatjauno. Mēs strādājam septiņus gadus, bet tā visa celtniecība ilga teju padsmitiem gadu no tālā 1999. gada. Tas tiešām bija ilgi - ik uz soļa mēs saskārāmies ar jaunām un neparedzamām problēmām. Tad arhitekts neizdarīja savu darbu kā nākas un viss uz laiku tapa iekonservēts. Tad atkal jauni sarežģījumi, kuru dēļ nevedās šis ceļš līdz mērķim tik raiti.

Iekārtošanas, saskaņošanas, komisijas, atļaujas, pieņemšanas – tas viss, likās, nekad nebeigsies.

Un tomēr – plinti krūmos nemetāt un nu esat, kur šobrīd esat, – skaistā viesnīcā. Kur dzima ideja par dizaina viesnīcas konceptu?

Ilze: Jūrmalas noteikumi nepieļauj neko no arhitektūras pieminekļiem būvēt augstāku vai īpaši plašāku, kā tas ir bijis pirms tam. Sapratām, ka nekādu lielo viesnīcu mēs šeit nerealizēsim, tāpēc, lai pelnītu, jāizdomā kas unikāls. Parastai viesu mājai mēs nevarētu likt tik augstu cenu, lai kaut cik atpelnītu.

Jāmeklē bija kas unikāls, īpašs, neredzēts,

lai cilvēks būtu gatavs maksāt par to visu, kas viņam ir apkārt. Te arī dzima ideja taisīt dizaina viesnīcu jeb Boutique viesnīcu. Šajā mirklī arī daudzviet pasaulē aktualizējās dizaina viesnīcu veids, un tas ļāva pavērot šādu viesnīcu izaugsmi un pieredzi.

Kā radās nosaukums «MaMa»?

Ilze: Šo skanīgo nosaukumu saistām ar to ģimenisko, kas te ir visa pamatā – mamma, māsa, es... Bet tas nav domāts kā vārds «mamma», kas simbolizē mātišķo, bet kā «mama», kas ir sievišķais tēls un aura. Mums doma bija te uztaisīt visu tādu sievišķīgu un gaisīgu. Tāpēc te ir daudz rožu, spoguļu, cakainu lietu, mežģīnes, sarkani āboli. Tāpēc galu galā restorāna dāmu stūrītī ir plauktiņš, kur jebkuru no parfīmiem var izmantot viesi, bet virs gultām pie griestiem karājas Valda Ošiņa erotiskās puķes.

Un draudzīgais suns Šiko, kura foto izdaiļo restorāna krēsla atzveltnes!

Jā, Šiko ar mums ir kopš tā brīža, kad atvērāmies. Viņš ir mūsu viesnīcas seja un galvenais saimnieks. Pateicoties viņam, pie mums ir arī ļoti draudzīga attieksme pret suņiem –

pat ēdienkartē ir īpašs pasūtījums četrkājainajiem draugiem.

Saprotu, ka te viss tapa vienā lielā kopdarbā, tomēr kā ir šobrīd – par ko jūs katra esat atbildīga?

Ilze: Es esmu visdaris – no grāmatvedības papīra kalniem līdz trauku mazgāšanai, kad tas nepieciešams. Mamma, kuru sauc tāpat kā mani – Ilze Kikste, ir atbildīga pat tehniskām lietām – viņa ilgus gadus ir nostrādājusi celtniecībā. Patiesībā šī ēka ir kā piemiņa mūsu tētim Ērikam Kikstem, kura vairs nav starp mums. Viņš bija savulaik liels priekšnieks celtniecībā - uzcēlis Bērnu pasauli, Siguldas bobsleja trasi un vēl ļoti daudz citus objektus. Savukārt māsa, Daiga Stabulniece, palīdzēja mums finanšu jautājumu konsultācijās. Viņa šeit sastopama ir retāk, bet ar idejām un palīdzību vienmēr varu rēķināties.

Kā šis bizness aizsākās, kā izturējāt krīzes laiku?

Mēs atvērāmies 2008. gadā uz konkursu «Jaunais vilnis». Sekoja trieciens – pirmkārt, nesezona un, otrkārt, nākamajā gadā sākās krīze. Kā izdzīvojām? Visa viesnīca bija uz mums – pašas uzkopām numurus, es šiverēju vairāk pa restorānu – biju viesmīle, trauku mazgātāja, kasiere, apkopēja, direktore, gatavoju brokastis... Brīvdienās strādājām. Tā ir tā burvība, ka

ģimenes uzņēmumos vienmēr tu vari uz tuvāko paļauties un tas tev dod drošības sajūtu,

ka nelaimē nepaliksi viens.

Dizaina viesnīca arī uzliek savus pienākumus. Kur radāt idejas šim unikālajam dizainam?

Ilze: Jā, nosaukums tev uzliek pienākumu veidot visu unikālu un vienā eksemplārā. Mazs, unikāls un neatkārtojams! Veidojot viesnīcas dizainu, mēs daudz iedvesmojāmies no franču izcelsmes interjera dizainera, arhitekta Filipa Stārka (Philippe Starck) darbiem, kas ir augsti novērtēti visā pasaulē. Viņa viesnīcas Mama Shelter Hotel daudzviet Francijā – Parīzē, Marseļā - ir īstas interjera dizaina pērles. Jāatzīst, ka daudzas idejas ir gūtas ceļojot.

Piemēram, šī rožu sienas ideja nāk no Lasvegasas,

kur rožu vietā gan bija orhidejas. Mūsu dāmu istabā pie griestiem ir mākslīgi veidots mauriņš ar puķēm, kas arī sākotnēji šķiet nereāla ideja.

Otra lieta – numuriņiem mums ir ierobežota kvadratūra, tāpēc viss jāizplāno tā, lai ir ne vien komfortabli lietojams, bet arī dizainiski unikāli. Tāpēc gultas mums nestāv stūrī, bet atrodas telpas vidū. Ledusskapis un galds ir apvienoti vienā mēbelē. Skapjus aizstājām ar gaisīgiem aizkariem utt. Viss pārdomāts ļoti rūpīgi.

Arī visi numuriņi ir piena baltām sienām, kas no praktiskā viedokļa, ja esat draudzīgi ģimenēm ar bērniem un pat ģimenes mīluļiem – suņiem, nav īsti praktiski. Kā tas ir savienojams?

Jā, iespējams, tas nav praktiski, taču viesi mums nebeidz jautāt – vai tiešām jūs nule kā atvērāties? Mums ir savi principi, pie kā pieturamies. Tas pats – piena baltas sienas. Ja ir kas gadījies un siena ir sabojāta, mēs drīzāk šo numuriņu aizveram uz diennakti un zaudējam naudu, nekā ļaujam apmesties viesiem šādā numuriņā. Mums būtiski ir, lai istabiņa ir svaigi tīra un viesis jūtas īpaši.

Un tomēr šis darbs, ko darāt, nav viegls. Tas prasa lielu mērķtiecību, pacietību, spēku un enerģiju. Vai nav uznākuši brīži, kad gribas to visu uzticēt citam un izmēģināt spēkus citā vietā?

Ilze: Nav jau citu variantu (smejas). Šeit es strādāju sev un savai ģimenei. Mēs te dzīvojam, un mājai ir arī jāmaksā rēķini. Kā saka: gribi te dzīvot - nevari atļauties slinkot! Bija laiks, kad mēs ko mēģinājām uzticēt cilvēkam no malas. Guvām mācību un sapratām, ka neviens labāk par tevi pašu būtiskās lietas nesakārtos tik labi. Tomēr man ir palaimējies, jo man patīk šis darbs. Es tiešām daru to, ko mīlu darīt. Tas rada jaunu iedvesmu, idejas... Tas ir tik interesanti – tikties ar viesiem no visas pasaules. Patīkami, kad novērtē tavas pūles ar labām atsauksmēm. Lieliski, kad te tiek organizētas kāzas – un kad viņi atgriežas. Nereti pat ar bērniem –

tas ir burvīgi, kad saproti, ka esi bijis kādā viņu svarīgā dzīves posmā.

Vai pēc 10 gadiem mēs tevi satiksim šajā pašā vietā?

Ilze: Noteikti. Es nezinu, kā ir dzīvot un strādāt savādāk, un tas, domājams, ir pluss. Citā vietā vienkārši nespēju sevi iedomāties,

jo te taču ir manas mājas!

Dizaina viesnīca «MaMa» tieši ar to ir īpaša – te viss notiek pēc ģimenes biznesa noteikumiem. Jā, iespējams, citreiz kāds lēmums ir mazāk trāpīgs biznesa ciparos, taču viennozīmīgi tas ir uzvarētājs šajā atmosfērā un vidē. Šī patiesi ir vieta ar dvēseli – noteikti izmēģiniet!