Ja raugu sajauc ar miltiem, cukuru un SILTU pienu, tad noliktai siltumā mīklai vajadzētu rūgt. Virs keksa formas jāuzliek folijs, ar temperatūru nevajadzētu pārspīlēt - lai pacepas ilgāk. Sāli parasti ēdieniem lieku gatavošanas beigās, jo, piemēram, vārot gaļu, šķidrums novārās un paliek mazāk - tātad arī sāls uz litru it kā paliek vairāk. Kaut kur lasīju, ka lieko sāli no zupas labi "paņem" kartupeļi /var iesiet marlē un pavārīt, pēc tam izņemt/. Gulaša gaļa uz mazas uguns ilgāk jāpasutina /ar traukam uzliktu vāku/, ja šķidrums novārās, tad vienkārši jāpielej ūdens. Lai olu čaumalas vārot neplīstu, ūdenim jāpieber sāls. Bet ar tām pankūkām ir tā, ka daudz ko nosaka miltu kvalitāte - arī man ir gluži tāpat. :))

Traukam, kur vārās olas, neliek vāku, ja uzliek - olas plīst.
Liellopu gaļai sāli vispār liek tikai pašās beigās,jo ja sāli pievieno sākumā, gaļa vienmēr būs sīksta. Tas par gulašu. Jāsaka, ka šis nosacījums par sāli obligāti ievērojams arī pie pelēko zirņu vārīšanas, ja vien vēlas tos izvārīt mīkstus.
Par pārējām "bēdām" jau sniegtas izsmeļošas atbildes.

Šmorējamā gaļa nepaliek sīksta, ja pirms šmorēšanas to apcep (kā man ome teica - aši "aprauj"). Bet fiška ir tajā, ka taukiem vai eļļai jābūt ĻOTI stipri uzkarsētai un gaļu nevajag bērt uzreiz visu, bet pa daļām, jo katram gabaliņam jābūt atsevišķi - tā lai nesāk atsuloties. Fiksi iemet pannā, fiksi apgrozi, ber katlā un apcem nākošo porciju.