Nekur nav tik smaržīgas dilles kā Latvijā! (16)

Strādāt izdevīgi, atpūsties dārgi

Maija ārpus Latvijas ir jau vairākus gadus, bet Norvēģijā vien pāris mēnešu, savukārt Ivita tur dzīvo kopš pērnā decembra. Viņa strādā, bet māsa šobrīd audzina astoņus mēnešus veco dēliņu Patriku. Maija Rīgā sākusi studēt kultūras vadību, tomēr pēc kāda laika nolēmusi doties uz ārzemēm, Gērnsijas salu. Vispirms domājusi augstskolā paņemt akadēmisko gadu, atpūsties un nedaudz pastrādāt, bet nu pati smaidot saka, ka rit jau otrais akadēmiskais. Mācībām gan ar roku nav atmests, jauniete prāto par mūsdienās piedāvātajām iespējām, piemēram, tālmācību. Uz jautājumu, kādēļ aizbraukusi, sarunbiedre atbild ar pretjautājumu: Ko tad Latvijā darīt? Savukārt Ivitai un viņas draugam Latvijā bijis labs darbs, taču, kad puisim piedāvāta iespēja strādāt Norvēģijā, pēc nelielām pārdomām abi posušies ceļam. Vispirms devies draugs, atradis mitekli, iekārtojies, vēlāk viņam pievienojās Ivita. Arī Maijas draugam pavērusies iespēja strādāt Norvēģijā, tādēļ Gērnsijas salā visu, kas bijis, pārdevuši un ar diviem koferiem ieradušies uz labu laimi izvēlētajā Tronheimā. Ar dzīvi Norvēģijā abas ir ļoti apmierinātas. Maija piebilst, ka Gērnsijas salā gan viņa ne pārāk labi jutusies. «Ilgtermiņā tur nevarēju uzturēties, jo tas būtu tāpat kā dzīvot Limbažos, kam apkārt ūdens.»

Pagaidām abas domā, ka Norvēģijā arī paliks. «Kad devos uz Norvēģiju, domāju, ka uzturēšos šajā valstī ilgākais piecus gadus, bet nu ļoti gribas tur palikt. Limbažos ir manas mammas, Rīgā drauga mammas mājas, bet Norvēģijā ir manas, jo pati visu esmu iegādājusies, iekārtojusi,» saka Ivita. Maija gan pagaidām nezina teikt, kur ir viņas mājas.

Esmu latviete, mans draugs ir īrs, mūsu bērns piedzima Gērnsijas salā, viņam ir britu pilsonība, bet mēs dzīvojam Norvēģijā,

smejas Maija.

«Man patiktu dzīvot Latvijā, ja vien šeit būtu vairāk iespēju.»

Sarunbiedres secina, ka doties uz Norvēģiju kā tūristam ir dārgi, jo dzīvošana krietni maksā - gan sabiedriskais transports, gan pārtika un daudz kas cits. Ja šajā valstī strādā, ar algu visus tēriņus var nosegt un vēl pāri paliekot. Tiesa, lai varētu strādāt labi atalgotu darbu, jāzina norvēģu valoda. Un valodas kursi tur ir bez maksas, abas meitenes iecerējušas tos apmeklēt. Ivitai šīs zināšanas tikai palīdzētu veikt darbu hotelī, bet Maijai būtu iespēja paralēli dēliņa auklēšanai vakaros pastrādāt un labāk iepazīt cilvēkus.

Nekur nav tik smaržīgas dilles kā Latvijā

Ar iedzīvošanos šajā Skandināvijas valstī nebijis problēmu. «Cik esmu tikusies ar saviem un drauga kolēģiem, nevienu brīdi neesmu izjutusi attieksmi pret sevi kā iebraucēju, kas nerunā norvēģiski. Saka, ka norvēģi ir vēsa tauta. Tā nav. Viņi ir ļoti sirsnīgi un mīļi,» vērtē Ivita. Maija pastāsta, ka Tronheimā garāmejot uzrunājusi divas latviešu meitenes. Iedraudzējušās, un viņas Maijai piedāvājušas palīdzēt atrast darbu un dzīvesvietu. Tie, kuri tur dzīvo ilgāk, daudz vairāk zina un dod padomus, dalās pieredzē. Norvēģu latvieši ir labi, māsu papildina Ivita. Viņas latviešu draugu loks jau paplašinājies. Vispirms iepazinusies ar vienu latviešu pāri un caur viņiem ar citiem. Kopā arī atpūšas.

Runājot par turienes pārtikas produktiem,

Norvēģijā nav mazo gurķīšu, tikai garie, tāpat tur nav marinētu siļķu vai gurķu, ir tikai saldinātie.

Rupjmaize, lai arī ne tik laba kā Lāču maize, turienes veikalos ir dabūjama. Turklāt nav jābaidās pirkt krietni lētāku produkciju, jo tā būs tikpat kvalitatīva, cik dārgā. Norvēģijā ir citu tautu, piemēram, pakistāniešu veikaliņi. Tajos var iegādāties poļu saražoto, tāpat skābus kāpostus un gurķus. Dārzeņi gan daudz garšīgāki esot Latvijā. «Nekur nav tik smaržīgas dilles kā Latvijā!» izsaucas Maija. Tomēr Latvijas pārtika nav tā, bez kuras jaunietes nevarētu iztikt. «Ļoti pietrūkst ģimenes. Tomēr mēs dzīvojam 21. gadsimtā. Ar radiem «Skype» sazinos gandrīz katru dienu, lai viņiem mierīgāk. Protams, nevaru fiziski samīļot, bet balss ir dzirdama un pārējo var piedomāt,» saka Ivita. Savukārt māsa mammai vairāk sūta bildes un videomateriālus, kuros redzams mazais Patriks. Māsas, protams, sazinās arī savā starpā. «Bieži vien abas ieslēdzam «Skype» webkameras un vienkārši kaut ko mājās darām,» Maija atklāj, kā viņas izjūt viena otras klātbūtni.

Norvēģijā gribētu audzināt bērnus

Māsas Norvēģijā novērtējušas arī to, ka tur var mājas durvis atstāt neaizslēgtas, velosipēdus nepieslēgtus un nekas nenotiks. Ivita pastāsta par kādas bankas eksperimentu, ar kuru pārbaudīts iedzīvotāju godīgums. Izgatavoja 10 makus ar naudu un dažādām kartēm katrā, it kā tie piederētu reāliem cilvēkiem. Pēc tam tos Oslo dažādās vietās izmētāja.

Visi maki tika atdoti it kā šķietamajam īpašniekam un nevienā netrūka nevienas kronas. Tādā valstī gribas bērniņus audzināt!

iesaucas Ivita. Birokrātija gan Norvēģijā esot liela. Turklāt norvēģi slikti tiek galā ar stresa situācijām. Viņiem ir mierīga dzīve, tādēļ, tiklīdz atgadās kaut kas nestandarta, viņi satraucas. Latvietis to uztver mierīgi, vērtē Ivita. Māsa viņu papildina, ka norvēģi gandrīz visu laiku par kaut ko streiko. Un ne jau kā latvieši, kuri vienu dienu ar plakātiņiem pie Saeimas pastāv, bet tā riktīgi krietnu periodu. Ivita atklāj arī to, ka Norvēģijā reti kurš vīrietis sievieti palaidīs pa priekšu vai atvērs durvis. Turienes sievietes pierādījušas, ka tas ir pazemojoši, jo viņas pašas to var. Tāpat

norvēģu tēvi ļoti daudz darbojas ar saviem bērniem, bet sievietes vairs nav spiestas visu laiku gatavot un rūpēties par mājas soli.

Norvēģijā ir skaista daba

Meitenes gan nenoliedz tās jaukumu Latvijā, bet pie mums tomēr daba neesot tik iespaidīga. «Mana darbavieta atrodas kalnos. Ielejā redzami ezeri ar saliņām, bet aiz tiem slejas citi kalni. Ainava nepārtraukti mainās atkarībā no debess krāsas,» gleznaino skatu uzbur Ivita. Savukārt Maija ar draugu un dēliņu gandrīz katru nedēļas nogali dodas iepazīt Tronheimu un tās apkārtni.

«Pilsēta ir liela un skaista. Dodamies pāris stundu garā pastaigā uz vienu pusi, citu dienu uz otru. Arī ārpus pilsētas, kur ir fjordi un meži. Līdzi ir maizītes, ceļā ieturam maltīti. Laikapstākļi gan šajā valstī ir nepastāvīgi - trīs vai četras dienas spīd saule un tikpat ilgi līst.» Ivita atceras, ka maija sākumā ap hoteli, kur viņa strādā, uzsnidzis sniegs. Nācies to pat ar traktoru tīrīt. Bet pēc divām dienām no tā ne miņas. Savukārt Tronheimā, kur dzīvo Maija, ir baltās naktis - līdz pat 11 vakarā spīd saule un nedaudz krēslot sāk tikai ap diviem naktī. Toties ziemā valda liela tumsa, jo saule riet jau pirms pusdienlaika.

Drīz abas jaunietes, paciemojušās dzimtajā pusē, satikušas visus sen neredzētos radus un draugus, posīsies atpakaļceļam. Ivita iecerējusi uz Latviju atkal atbraukt Ziemassvētkos, bet Maija uz 18. novembri, kad mazajam Patrikam apritēs gadiņš.