Emocionāli kritiska situācija. Sabiezējums, kam, līdzīgi kā tvaika katlam spiežas ārā gaiss, var sekot spēcīga emociju izlāde. Pēkšņas, negaidītas dvēseles sāpes. Tā psihoterapeite Inga Birkmane skaidro to, ko mēdzam saukt arī par salauztu sirdi. Sistēma, kas iepriekš labi strādājusi un gājusi pa apli, ir sabrukusi, iemetot cilvēciņu dziļā zaudējuma izjūtas bedrē. Tomēr agri vai vēlu no tās jārāpjas laukā, jāmeklē plāksteri un rētas jādziedē.
Dzīvot realitātē
Atkarībā no tā, cik ļoti sirds piesieta kādām lietām vai cilvēkiem, tā var «ieplīst» vai «lūzt» visdažādākajās situācijās un intensitātē. Taču viens no
galvenajiem iemesliem, kas ved uz salauztu sirdi, ir «nedraudzēšanās» ar realitāti
— teic psihoterapeite. «Jo vairāk ir priekšstatu, kā lietām jānotiek, jo dziļāks var būt kritiens. Liekam cerības, daudz gribam un gaidām. Uzprojicējam ilūziju ainiņu. Tas mums ir raksturīgi, ka iemīlamies ilūzijās. Tomēr mēs, terapeiti, aicinām un strādājam, lai cilvēks dzīvotu realitātē. Tas nozīmē arī sapņot. Sapnis ir mērķis, uz ko var virzīties. Atšķirībā no ilūzijas, kas iedomājas, kā jābūt, un viss. Dzīvot realitātē nozīmē pieņemt un samierināties ar to, kas ir. Darīt visu, lai īstenotu savus sapņus, nesabruktu, ja kaut kas neizdodas, bet pabeigtu iesākto. Būt kontaktā ar realitāti,» skaidro Inga Birkmane.
Viņa novērojusi, ka daudziem cilvēkiem ilūzijas tomēr ir ļoti mīļas. Īpaši sievietēm, kuras atšķirībā no vīriešiem bieži nespēj pietiekami adekvāti un reālistiski izvērtēt situāciju, kā arī sapņot tikai par tām lietām, ko iespējams sasniegt. «Mēs, sievietes, ļoti bieži iekrītam tajā, ka iedomājamies, ka ar konkrēto vīrieti mums būs tieši tādas attiecības. Neskatāmies, kāda ir viņa rakstura struktūra. Varbūt viņam vispār nav raksturīgi izteikt komplimentus vai viņš tos saka tikai tāpēc, lai kaut ko dabūtu.
Sabūvējam gaisa pilis, un seko liels trieciens.
Savukārt, raugoties reālistiski, arī romantiskā mīlestībā spējam atšķirt nianses — kur, piemēram, ir iemīlēšanās, kur cieņa, kur draudzība,» pēc iespējas ātrāk novilkt ilūziju brilles mudina psihoterapeite. Viņa atgādina, ka vienā veidā visu mūžu cilvēki attiecības nemaz nevar noturēt. Juridiski tās tādas varbūt ir, bet kvalitāte, emocionālais dziļums un intensitāte mainās.
Jātic, ka mamma būs vienmēr
Dzīvošana realitātē ne tikai ir «salauztās sirds» profilakse, bet arī zāles, kas palīdz pārdzīvot jebkuru zaudējumu. Taču ir laiks cilvēka mūžā, kad tās «nenostrādā».
«Dzīvot ilūzijās ir pat ļoti nepieciešami bērniem līdz 12 gadu vecumam. Lai varētu pilnvērtīgi emocionāli attīstīties, bērnam vajag zināt, ka mamma nekur nepazudīs. Viņai nemitīgi jāuztur šī ilūzija. Tāpēc arī speciālisti neiesaka līdz triju gadu vecumam vest mazo uz bērnudārzu. Viņš vēl nesaprot, ka, atgriežoties vakarā mājās, mamma tur būs. Tā katru reizi šķiroties, bērna sirsniņa pa gabaliņam vien «ieplīst» un atstāj rētas,» brīdina psihoterapeite.
Tomēr dzīvē ne vienmēr izdodas šo ilūziju noturēt. Bērna primārā aprūpes persona var arī aiziet bojā. «Pieaudzis cilvēks ar nobriedušu psihi var apsēsties un pieņemt, ka viss reiz beidzas. Taču nav iespējams piespiest tam noticēt bērnu. Viņam jātic, ka mamma ir kas pilnīgi nemainīgs. Ja tomēr notiek nelaime, mazajam tas ir ļoti traumatiski un destruktīvi. Tas pilnībā salauž sirdi, un sekas var būt vienkārši traģiskas. Pirmkārt, nespēja veidot tuvas attiecības, kas dzīvē ir ārkārtīgi svarīgas, lai izveidotu pāri un audzinātu bērnus,» norāda Inga, paužot nožēlu, ka mūsdienu sabiedrībā mammas mēdz «pazust» arī citu, bieži vien egoistisku, iemeslu dēļ.
Izraudies, un iesim uz kino!
Mazam bērnam sadragātu sirsniņu, piemēram, mammas zaudējumu, palīdz dziedēt kāda cita viņam tuva persona. Tomēr šīs attiecības vienalga būs tikai kompensējošas. Savukārt pieaugušajam salauztas sirds gadījumā šis modelis gluži nederēs.
«Līdzīgi kā jebkurā krīzē cilvēkam ir jāsēro, jādusmojas, jāvaino visi pēc kārtas. Mēs gan parasti gribam no tā izvairīties, taču tas nav iespējams. Šim procesam kādu laiku jāļaujas. Cita lieta, ka ir risks tajā iestrēgt.
Nekur gan nav rakstīts, cik ilgi būtu jāsēro.
Varbūt pusgadu vai gadu? Taču, ja cilvēks trīs četrus gadus neiesaistās nekādās dzīves lietās un aktivitātēs, tas liecina, ka viņš īsti netiek no šīs krīzes ārā,» raksturo psihoterapeite. Viņa norāda, ka tādā brīdī gan «salūzušās sirds» īpašnieka glābšanā jāiesaistās trešajam, kas ik pa laikam pieklauvētu pie cietušā realitātes lodziņa.
«Neko īpašu jau viņam nevajag darīt. Pirmām kārtām jābūt blakus. Jāļauj, lai pieraud plecu. Tad jāmēģina lēnām vest ārā, jāpastumj uz socializēšanos. Jāiesaista darbos un pasākumos. Frāzes «Neraudi, būs jau labi!» neder. Labāk — «Izraudies, un tad iesim uz kino!»,» pamāca I. Birkmane. Vīriešiem tik lielas emocijas parasti gan esot grūti «pacelt», tāpēc nereti viņi glābiņu meklē alkoholā. Taču lielākā kļūda ir uzreiz iesaistīties jaunās attiecībās. «To būtu ieteicams darīt tikai, kad vismaz trīs dienas esi izticis bez slikta garastāvokļa, iekrišanas sērās un atmiņās. Kad esi varējis iziet ar draugiem un visu nedēļas nogali noballēties. Citādi šīs attiecības būs tikai kompensējošas. Kā plāksteris. Ja tevi vajag glābt no krīzes, kas pie tevis pienāks? Glābējs! Viņš izglābs, bet — ko tālāk? Kādā fāzē vai kvalitātē attiecības sākušās, tas arī raksturos to gaitu. Kad ir labi, partneris man nepievērš uzmanību, bet, kad slikti, uzreiz ir klāt! Iznāk, katru otro dienu es raudu un sev vairs nepatīku, bet kopā mums ir labi,» tēlo psihoterapeite, vēlreiz atgādinot, cik nozīmīgs ir reāls skats uz attiecībām un dzīvi kopumā. Tas palīdz dziedēt visdziļākās brūces.
Iesaka psihoterapeite Inga Birkmane
◆ Nepretoties un pieņemt, ka ir slikti un kādu brīdi būs.
◆ Nekādā gadījumā uzreiz neveidot jaunas attiecības. To varētu sākt, kad vismaz trīs dienas esi izticis bez slikta garastāvokļa.
◆ Izreaģēt emocijas. Skatīties melodrāmas, klausīties emocionālu mūziku, raudāt pilnus spilvenus.
◆ Sākt lēnām kustināt ķermeni. Dejot, skriet, nodarboties ar jogu, kratīties mūzikas pavadībā.
◆ Bļaut, rēkt, lamāties spilvenā.
◆ Lasīt motivējošus tekstus.
Apliecināt, ka, piemēram, esmu skaista, vesela un gudra.
◆ Iesaistīties pasākumos, kur ir vairāk pretējā dzimuma pārstāvju, tādējādi panākot sev vēlamo uzmanību.
Inese (43), kultūras darbiniece
Arī man reiz gadījās tā pa īstam piedzīvot, ko nozīmē salauzta sirds. Izjuka manas septiņus gadus rūpīgi koptās attiecības. Viņš atrada sev citu. Ko es darīju? Īsumā: pirmkārt, izgāzu dusmas! Sagrūdu viņa mantas maisā, sagriezu kreklu smalkās strēmelītēs, uzliku virsū un to visu aizvedu un noliku pie viņa dzīvokļa durvīm. Otrkārt,
devu sev trīs dienas laika izsēroties. Tas gan ievilkās uz visām četrām piecām.
Tajā laikā ļaudīs nerādījos. Biju «slima» — izraudājos, palasīju dienasgrāmatu, atkal izraudājos, ēst negribējās, gatavoju sev tējas, saliku visas lietas, ko negribēju vairs redzēt, lasīt un tā tālāk, un sarīkoju mazu ugunskuru dārzā. Raudāt vienalga gribējās, gulēju, klausījos mūziku. Tajā laikā man patika Leonards Kohens — kārtīga vīrieša balss! Treškārt, sataisīju sev zāļu un ēterisko eļļu vannu, sadedzu sveces, izsildījos. Tajā naktī pirmo reizi labi izgulējos. No rīta sarīvēju seju ar ledus gabaliņu. Cītīgāk uzkrāsojos, aizbraucu pie friziera. Nopirku sev audumu kleitai un pieteicos kursos. Vienvārdsakot, darīju visu, lai izskatītos lieliski un, nejauši satiekoties, tas cilvēks domās «apgrauztu» sev pirkstu galus. Taču galvenais — dzīvoju tālāk!