Jaunā rakstniece: ārpus bērnunama tava dzīve ir paša rokās! (52)

Saka, ka rudens un laba grāmata ir nedalāmas lietas. Kādas tev ir attiecības ar šo gadalaiku, kas nu tik sāk dižoties aiz loga?

Rudens man liekas gada romantiskākais laiks... Tādā laikā kā šobrīd vislabprātāk braucu cauri pilsētai ar riteni, vērojot apkārt notiekošo un cilvēkus. Šis rudens skaistums ir tik aizkustinošs, ka pat asariņa nobirst... Protams, dzīvē līdzsvaram ir jābūt un ir brīži, kad rudens romantika izplēn un uznāk pelēkie brīži, bet to manā ikdienā ir daudz mazāk...

Rudens arī mudina rakstīt? Kuras lietas tevi iedvesmo to darīt?

Jā. Laikā, kad nācās atslēgties no realitātes, man patika paņemt rokā pildspalvu un iztēloties skaistus stāstus, piefiksējot tos uz papīra. Uz rakstīšanu vairāk vai mazāk mani pamudināja pati dzīve. Visvairāk man patīk rakstīt vakara stundās, kad nenāk vēl miegs, vēl jo vairāk, ja fonā skan Bočelli, Klaidermans, arī Maikls Boltons...

Vispār rakstīt rakstu jau krietnu laiku, bet tikai tagad sajutu, ka nu ir pienācis laiks manai pirmajai grāmatai!

Kura ir tava pēdējā izlasītā grāmata?
Ņemot vērā, ka šobrīd studēju pedagoģiju, tad vairāk vai mazāk pēdējās grāmatas ir no mācību literatūras, bet no daiļliteratūras - Somerseta Moema «Teātris».

Kuru izlasīto grāmatu nekad neaizmirsīsi?

Nekad dzīvē nespētu aizmirst tādas grāmatas kā Šarlotes Brontē «Džeinu Eiru», Moema «Teātri» un, protams, Antuana de Sent- Ekziperī «Mazo princi».

Laiks padalīties. Pastāsti, par ko ir tava pirmā grāmata...

Mana grāmata ir par jaunu meiteni, kuras bērnība ir bijusi pelēcīguma piesātināta un vardarbīga. Tādēļ meitene teju pusi sava mūža ir pavadījusi kopā ar vecmāmiņu. Brīdī, kad vecmāmiņa nomirst, Elizabete sāk jaunu dzīvi un iepazīstas ar viņas vecuma puisi. Uzvirmo mīlestība... Taču tad pavisam nejauši Elizabete pēc 10 gadu neredzēšanās sastop savu māti - pilnīgi citu cilvēku nekā tolaik. Māte un meita atkal cenšas atjaunot agrāko saikni... attiecībās ar puisi, protams, rodas dažādi šķēršļi, kā rezultātā abi mīlnieki pašķiras. Tad Elizabete iepazīstas ar Andreo - spāņu izcelsmes vīrieti, kurš ir daudz vecāks par viņu. Starp abiem aizšķiļas dzirkstelīte... Katrs attiecībās atrod to, ko visvairāk meklē. Elizabete patiesu draugu un tēvu, kura viņai tā pa īstam nekad nav bijis, bet Andreo - meitēnu, kurš no dzīves neko nesaprot. Andreo ir ilgi meklējis kādu, par ko rūpēties, un te nu ir. Abu mīlestībai, protams, traucēklis ir gadu starpība, kas gan vienu, gan otru nostāda grūtību priekšā. Romāna kulminācija ir brīdis, kad Elizabetei ir jāizvēlas starp jauneklīgo Maiklu un nobriedušo Andreo...

Uhhh, seriāla cienīgs sižets.... Vai arī - tā var notikt tikai dzīvē?

Ikviena rakstnieka darbs sākotnēji ir par viņu pašu... Romānā, protams, ir arī mana pieredze, bet nevajag visu romānu uztvert kā autobiogrāfiju!

Un tomēr, tas taču ir tik drosmīgi un atklāti... Jaunības maksimālisms?

Grāmata ir un paliek romāns...

Es visnotaļ esmu traka un neārstējama romantiķe - tā nu tas ir!

Laikam arī tas pozitīvais trakums slēpjas tajā, ka uzdrīksties savos divdesmit gados izdot romānu!

Bieži vien sabiedrībai ir noteikts skatījums - rāmis tam, kas ir bērnunama bērns - nākamais pabalstu ņēmējs, liekēdis u.tml. Ir saulainā puse vai nav, to nosaka katrs jaunietis pats. Man tāda noteikti ir, bet pie tā ir daudz jāstrādā, lai sasniegtu cieņu pret to, ko dari un saki. Bet, ja tiec līdz līmenim, kad tiec uzklausīts, tad jārēķinās arī ar to, ka Tevi var izmantot institūcijas reputācijas celšanai. Katrā ziņā ir patīkami apzināties, ka, pat ja savus patstāvīgās dzīves soļus sper ārā no bērnunama, tad ir cilvēki, kuri atbalsta un lepojas ar tiem, kas kaut ko sasniedz...

Vai tu tici beznosacījuma mīlestībai? Tāda, tavuprāt, eksistē?

kuri man - nepazīstamai meitenei, Dievs vien zin no kurienes, spēj pateikt «tu man esi dārga»

vai «es tevi mīlu».

To ir tik jauki dzirdēt no tevis, īpaši, ja zinām, cik bieži mīlestības trūkst mums apkārt...

Mani kaitina un sāpina vienlīdz cilvēku vienaldzība, pasaulīgs trulums un degradācija. Bieži gribas raudāt, redzot, cik ļoti cilvēki nodara pāri viens otram tādēļ, ka nemāk paust savas jūtas.

Ļaudis staigā baros, jo nedod Dievs es atšķiršos!

Tas uzliek sabiedrībai konkrētu rāmi. Protams arī velns nav tik melns kā viņu mālē... Šobrīd pati strādāju vienā Rīgas bērnunamā un priecājos tur būt it īpaši to brīžu dēļ, kad ierodies uz darbu un bērni apkrīt apkārt, samīļo un jautā: «Tu šodien mūsu grupā?» Vai arī ejot prom: «Kad tu atkal strādāsi un būsi mūsu grupā?» Cilvēks, kurš nezina, ko nozīmē būt vienam un vientuļam vienlaikus, nekad nesapratīs, ko jūt bērns, kuram sava dzīve jāpavada institūcijā, tāpēc arī ar savu grāmatu vēlos vākt ziedojumus audžuģimeņu kustības popularizēšanai, lai palīdzētu bērniem uzaugt ģimenē.

Atgriežoties pie tavas grāmatas: ko esi mācījusies, atskārtusi, to sarakstot?

Esmu mācījusies nebaidīties, lepoties ar paveikto un iet līdz galam...

Vissarežģītākais noteikti bija veidot «ļauno» tēlu - tā dēļ biju šo darbu nolikusi malā uz gadu,

ja ne vairāk. Rakstot jūti milzīgu varu - ko uzrakstīsi, tā arī būs, bija grūti konkrēto personāžu nolemt ļaunumam. Nu man katrā ziņā visgrūtākais bija nodarīt sāpes kādam no tēliem...

Grūtāk ir grāmatu iesākt vai pabeigt?

Visgrūtāk noteikti ir pabeigt, jo iesākt jau var daudz ko, bet novest līdz galam... Tāpat kā dzīvē.

Ko mēs no tevis literatūras lauciņā vēl varēsim sagaidīt?

Pagaidām man ir dažas ieceres nākotnei, bet viena no tām noteikti ir autobiogrāfija.