Tuvojoties 1. septembrim, vecāku sarunas visvairāk grozās ap skolu. Tostarp arī par to, vai viss vajadzīgais jau sagādāts un kas vēl nav paspēts.
Par skolas formām un ne tikai... (27)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pa vidu jaunām somām, penāļiem un kladēm, protams, jāatsvaidzina arī skolasbērnu garderobe. Pa daļai tāpēc, ka «ak šausmas! – kā viņš atkal pa vasaru izaudzis!», pa daļai tāpēc, ka «nu, ma-ammu-u, es tak nevaru pirmajā septembrī vilkt to pašu kleitu, kas bija pēdējā skolas dienā...»
Ja māmiņu saruna ieritējusi šajā gultnē, tā, visticamāk, tālāk plūdīs līdz pārspriedumiem par to, vai labāk, ja skolā jāvelk formas tērps (kā dažviet ir arī Latvijā) vai tomēr brīvā stila apģērbs. Faktiski šajā sakarā ir viedoklis gandrīz katram no vecākiem – vai nu par, vai pret. Viens no argumentiem par skolas formu – tā disciplinē un neļauj tik ļoti izcelt sociālās atšķirības bērnu vidū. Pret – tās ir papildu izmaksas vecākiem un neļauj bērniem brīvi izpaust savu individualitāti.
Pēc vienas tādas sarunas es aizdomājos, ka patiesībā šī diskusija sniedzas krietni pāri jautājumam «būt vai nebūt skolas formai». Patiesībā te atkal ir stāsts par to, ka mums liekas – eksistē tāds viens pareizs, universāls lēmums, kas automātiski nodrošinās, ka arī tālāk viss notiks pareizi un labi.
Būs jāvelk obligātā skolas forma – bērni būs disciplinēti un rātni. Nebūs jāvelk – bērni izpaudīsies radoši
visā, tostarp arī ārējā izskatā. Patiesībā ne viens, ne otrs lēmums taču neko negarantē.
Ilūzija par formastērpa ietekmi uz kārtību, iespējams, nāk no padomju laikiem – dažiem liekas, ka tad ne vien zāle bija zaļāka, bet arī bērni disciplinētāki. Un varbūt ārēji arī bija, tikai nevis formas tērpi, bet gan sociālpolitiskais fons to noteica. Bet arī tagad disciplīna joprojām vairāk atkarīga no skolotāja, nevis tērpa – ir skolotāji, kas to panāk, pat nepaceļot balsi un nenoņemot smaidu no sejas, un ir, kam tas neizdodas pat ar draudiem un sodiem. Nez vai skolas formas spēj izlīdzināt arī sociālās atšķirības – tāpat visi zina, kuram ir aifons, bet kuram parastais telefons, un kurš ar vecākiem atpūšas Karību salās, bet kurš mazpilsētā pie vecmāmiņas.
Taču maldās arī tie, kam šķiet – skolas forma nonivelē individualitāti un radošumu. Jums ir gadījies būt skolas gaitenī un pavērot, teiksim, septītās klases meitenes? Es reiz tā stāvēju, skatījos un secināju, ka tas, kas ir mugurā šķietami tik brīvi un raibi ģērbtajām pusaudzēm, praktiski tā pati skolas forma vien ir, tikai dažādās krāsās – skinny džinsi, krekliņš vai džemperis un baletkurpītes vai kediņas. Jā, deviņdesmit procenti meiteņu izskatījās tieši tā. Te nu bija brīvība un radošums – tas viss vārgi dveš kaut kur zem masu modes un masu kultūras varenā spiediena.
Dzīve pat te vēlreiz apliecina – visbiežāk nav tādu pareizu, kaut ko simtprocentīgi garantējošu lēmumu. Ne skolā, ne lielajā dzīvē.