Psihoterapeita Viestura Rudzīša vārdu laikam jau zina pat tie, kas līdz šim īsti neatšķīra psiholoģiju no psihiatrijas. Labāku reklāmu savai jaunajai grāmatai viņš nevarēja pat vēlēties.
Pazudis tulkojumā (2)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Jāatzīst, biju sev nosolījusies par Viesturu un viņa «gadījumu» publiski vispār neizteikties.
Pirmkārt, tāpēc, ka tas ir psihoterapeitu vides iekšējs jautājums (bet mūsu žurnāls pārstāv lasītājus, nevis profesionāļus); otrkārt, tāpēc, ka par to šobrīd izsakās visi, kam nav slinkums; un treškārt, tāpēc, ka esmu Viesturu vairākkārt intervējusi, līdz ar to es viņu nedaudz pazīstu. Bet šis ieraksts arī nav veltīts tam, lai nostātos par vai pret.
Mēdz teikt, ka strīdos dzimst patiesība. Tā nav taisnība. Patiesība dzimst diskusijās, bet strīdos tā pazūd.
Jo strīdos galvenais nav meklēt un atrast patiesību, strīdos galvenais ir uzvarēt. Pierādīt, ka tikai man ir patiesība, bet otra viedoklis ir vismaz stulbs, bet varbūt pat kaitīgs. Tā noticis arī šoreiz. Un žēl, ka tā, jo redzam taču, ka diskusijas par to, kā mēs šobrīd jūtamies kā sava dzimuma pārstāvji, kā to ietekmē laikmets un sociālās pārmaiņas, ir ļoti aktuālas un vajadzīgas - ja jau Rudzīša idejas nevienu neuzrunātu, tad neviens arī neceptos.
Taču tagad tas viss pazudis gatavu lozungu (no vienas puses) un kultūrvēsturisku provokāciju (no otras) troksnī.
Esmu no tiem cilvēkiem, kam dzimumu līdztiesības idejas šķiet pašsaprotamas – taču ja runājam par patiesu līdztiesību pēc būtības, nevis trulu, primitīvu vienlīdzību. Man, piemēram, ļoti patīk, ja vīrietis atver durvis un nes smagāko koferi, un tam nav nekāda sakara ar līdztiesību, taču man nepatīk, ja kāds ar pirkstu norāda, ka sievietes vieta ir tikai pie kotletēm un pamperiem. Taču šoreiz stāsts nav par to.
Ir taču skaidrs, ka nekāda politiska un sociāla līdztiesība nepadara par neesošiem tos spēkus dziļi mūsu psihē, kas nereti mūs vada atkarībā no piederības vienam vai otram dzimumam. Šie spēki ir gan mūsu apziņā, bet vēl vairāk zemapziņā, un ir gudrāk mēģināt tos saprast, nevis noliegt. Lai ko teiktu, mēs tomēr gan biznesā, gan politikā darbojamies ne tikai kā profesionāļi, bet arī kā sievietes un vīrieši. Un, atšķirībā no Viestura, es domāju, ka tas ir labi, nevis slikti. Tas bagātina pieredzi un ļauj uz lietām paskatīties no dažādiem rakursiem.
Atvainojos par banālu piemēru, bet Vaira Vīķe-Freiberga ir lielisks piemērs tam, kā savu sievišķību politikā nevis slēpt, nevis ar to koķetēt, bet gudri likt lietā.
Skaidrs ir viens –
mēs savās dzimumu lomās šobrīd esam mazliet apjukuši un apmaldījušies,
turklāt gan sievietes, gan vīrieši. Taču žēl, ka arī šajā jomā atkal meklējam nevis gudrākos risinājumus, bet to, kuram lielāka taisnība.