Ozoliņš: mīlestībai pret valsti nevar būt parametri...

Uzņēmēja Sanda Ozoliņa atziņas

• «Latvija man vienmēr bijusi svarīga, taču nezinu, vai tas ir patriotisms vai nostlģija pēc lietām, pie kurām pierasts,» žurnālā «Ieva» atzīst Sandis Ozoliņš. «Viss latviskais, nacionālais bija aizliegts, bet man, kā jau pusaudzim, tieši tas aizliegtais interesēja - Latvijas karogs, himna....»
• Neatkarība toreiz bija mistisks jēdziens, neviens pat neiedomājās, ka tai līdzi nāk arī atbildība un pienākumi.

• Mīlestību pret savu zemi, dzimteni nav iespējams izmērīt. Mīlestībai vispār nevar būt nekādi parametri, katrs to saprot citādi.

• Esmu sapratis, ka vissvarīgākais, neatkarīgi no dzīvesvietas, ir saglabāt apziņu, ka tu esi latvietis!
• Es tagad varu vicināt karogu un runāt nezin ko, bet tikai tad,

  kad aizlidos pirmā lode, būs īstais brīdis, kad izlemt - paliec karā vai ne.

  Izlemt, vai esi gatavs atdot dzīvību par savu zemi vai ne. Izlemt, vai tev ir svarīga tava dzimtene, kultūra, piederība šai zemei...

• Reizēm esmu piecas reizes uzkāpis uz viena un tā paša grābekļa. Ar sesto reizi tikai pielēca! Tad kādas tiesības man ir nosodīt kādu?
• Es nekautrējos saviem dēliem vairākkārt atkārtot, ka viņus mīlu...
• Ir jau arī brīži, kad šķiet - tu esi baigais džeks, zvaigzne. Tās ir muļķības! Sapratne par to man atnāca mirklī, kad attapos:

  ko gan vērtīgu mēs uz laukuma darām sabiedrības labā? Dzenājam ripu šurpu turpu...

  Turklāt uzskatu, ka nevienu spēli neesmu nospēlējis perfekti!

• Esmu sev uzstādījis divus kritērijus, pēc kuriem nosaku, kā man klājas: vai esmu paēdis un vai man ir jumts virs galvas. Ja ir, tad man dzīvē viss ir labi!

_{Pilnu interviju lasi žurnāla «Ieva» 12. novembra numurā.}