Skudriņa: kad novērtēsim to, ka dzīvojam Latvijā, mēs spēsim viens otram padot roku!

Šodien, 18.11., Latvija svin savu 96. gadadienu. Kā tu šos svētkus izjūti personīgi?
Gundega Skudriņa: Gandrīz pirms 20 gadiem, kad strādāju par tautas nama vadītāju, šie 18. novembra svētki Latvijā tikai mēģināja sev izbrīvēt ceļu. Toreiz tas pat bija kaut kas svešs mums. Un arī es pati nekādi nevarēju atrast šo svētku sajūtu sevī... Iespējams, tāpēc šie svētki starp citiem organizētajiem man sanāca vissliktāk. Es par to patiešām ļoti pārdzīvoju...

Nu kā es kā latviete neizjūtu šos svētkus. Tā taču ir Latvijas dzimšanas diena!

Kad notika tas klikšķis, kad saprati, ka šie svētki ir svēti katrā ģimenē?
Gundega Skudriņa: Gāja laiks, piedzima bērni, un es sapratu, ka šī patriotiskā izjūta ir ļoti, ļoti nepieciešama, audzinot nākamo paaudzi. Un jāsāk ir ar bērniem... Pateicoties bērniem, es beidzot jūtu, ka šīs 18.11. sajūtas sevī esmu ieaudzinājusi. Tagad varu teikt, ka šie svētki tiešām man ir svarīgi un īpaši! Tas ir tik dīvaini, ka kaut kas tik senāk svešs tev tagad, pateicoties bērniem, ir kļuvis tik sirdij mīļš...
Kā Latvijas dzimšanas diena paies jūsmājās? Kas tiek likts svētku galdā?
Gundega Skudriņa: Katru gadu mums ir svētku brokastis. Cenšos padomāt par galda noformējumu vai arī iepriekšējā vakarā ar bērniem pagatavojam kādu kūku vai saldo ēdienu karoga krāsās. Biezpiens, bietes, dzērvenes pūdercukurā, sarkans ievārījums, piena klimpas. Tik daudz to šo variāciju - atliek vien padomāt.
Varu teikt, ka pati laikam esmu izdzīvojusi jau šo sarkanbalto periodu un

tagad godāju to, kas ir pati latviskā virtuve un ēdiens. To, kas mums ir pagrabos.

Tas ir tas, kas te ir audzis un katram glābj situāciju mājās.
Vai arī uz parādi dodaties un runājat par vēsturiskajiem notikumiem?
Gundega Skudriņa: Pēc brokastīm mēs dodamies uz parādi. Vecākā meita jau deviņus gadus to dodas vērot. Bērni zina, ka pēc tam sekos svētku pusdienas ar draugiem un vakara mierīgās izklaides - spēles par Latviju spēlēšana, koncerta vērošana, salūts... Kad nav laika vai spēka, tad ejam uz restorānu. Prieks, ka arī ārpus mājas visas ēdināšanas iestādes gatavojas un izveido speciālu ēdienkarti.

Šķiet, ka tev patīk šīs tradīcijas, kaut ārēji liecies sieviete, kas vienmēr vēlēsies ko eksperimentēt...
Gundega Skudriņa: Iespējams, tas ir stereotipiski, bet tas dod drošības sajūtu. Tradīcijās jau ir tas spēks - tas dod pamatu un tev ir pie kā pieturēties...

Esmu ekstraverta un ļaujos eksperimentiem, bet man ir svarīgs kodols.

Tā ir Latvija, mana ģimene, mājas, Ziemassvētki, 18. novembris... Pārējās lietas - dzimšanas dienas, kāzas - tur var variēt pēc sirds patikas. Bet šis kodols - tas man ir svēts!
Nosauc trīs lietas, kāpēc te esi un kāpēc vēlies dzīvot Latvijā!
Gundega Skudriņa: Es jūtos te labi un nekad dzīvē negribētu dzīvot citur! Ja Dievs ļautu, vēlētos te nodzīvot līdz sirmam vecumam. Pirmkārt, tāpēc, ka te ir mana ģimene un manas saknes. Otrkārt, te ir fantastiska daba un četri gadalaiki. Lai gan ticu, ka mums daudziem nepatīk šī garā ziemas/rudens sezona, mūs tomēr lutina ar dabas skaistumu un, galvenais, šeit nav nekādas dabas stihiju kaprīzes un katastrofas. Mums salīdzinoši ekoloģiski tīra zeme un gaiss. Tā tik tiešām ir liela svētība. Un, treškārt, laikam tāpēc ka man ir tāds raksturs un es esmu Dvīnis, es mīlu pārmaiņas un piedzīvojumus - pat ja tie ne vienmēr ir pozitīvi....
Tas gan skan neierasti, sakot, ka esi saskaņā ar apkārt valdošo haosu valstī...
Gundega Skudriņa: Mūsu vēsturiskās mājas, Latvija, ir tik daudz izdzīvojusi vēsturiskos griežus. Nekad tu nevari zināt, kas būs rīt. Viss plūst un mainās, bet man tas pat ļoti der. Tas nav viegli. Tas ir izaicinājums. Domāju, ka labi ir dzīvot ar nelielu izaicinājumu, kas tevi rosina cīnīties. Domāju, ka cīņa mūs veicina uz izaugsmi. Jā, ir vietas, kur ir foršāk un mierīgāk, bet tas viss ieslīgst pašapmierinājumā, rāmā ikdienā un mierā. Te zūd izaugsme, kuras mums Latvijā ir pārpārēm..
Ja tev būtu iespēja vienalga ko uzdāvināt Latvijai, kas tas būtu?
Gundega Skudriņa: Gribētu, lai cilvēki būtu izpalīdzīgāki, laipnāki un tik bieži neburkšķētu! Lai cilvēki sāk ar sevi. Pats esi pozitīvs un dāvā šo pozitīvisma poti apkārtējiem. Valsts un zeme - tie esam mēs paši. Ir jānāk pozitīvisma vilnim. Tu pats esi apmierināts ar dzīvi, katrs pats kaut ko dara. Katrs sāk ar savu ģimeni un savu dārziņu. Nevis mēs gānāmies, bet pieņemam, ka ir cilvēki, kas kaut ko dara.

Mēs viņiem aplaudējam, nevis viņus nogānām.

Un tad notiks arī viss pārējais uz šā pozitīvisma viļņa. Ja ir prieks, notiek labas lietas pašas no sevis. Ja cilvēks novērtēs to, ka viņš dzīvo Latvijā, mēs arī spēsim viens otram padot roku. Ja padosim roku, tad nostāsimies lielā aplī un darīsim brīnumus. Bet, kamēr vien purpinām un grūstāmies, nekas nemainīsies. Es arī neesmu perfekta un ar sevi daudz strādāju, lai šo piekoptu. Kļūdāmies, gūstam secinājumus un ejam tālāk.