Kad pēdējo reizi sarunājies ar savu dvēseli?

Kas īsti ir dvēsele?

Vecajā Derībā tā ir dzīvības dvaša un dzīvības spēks. Jaunā Derība dvēseli redz kā cilvēka attēlu. K. Jungs dvēseli tulkojis kā dzīvības spēku. Grieķu vārds «psyche», ko saista ar dvēseli, nozīmē taurenis, dvašot, elpot. Latīņu vārds anima (dvēsele) nozīmē vējš. Tātad dvēsele vienmēr tiek redzēta kopā ar elpu. Tautas daiļradē dvēseli nereti attēlo kā dvēseles putnu, kas attālinās no cilvēka mirstošās miesas.

Savukārt Hēraklīts ir teicis: «Dvēseles robežas tu neatradīsi pat tad, ja staigādams izstaigāsi visus ceļus pēc kārtas». No tā var secināt, ka dvēselei daudz dažādu formulējumu.

Mūsdienās ar cilvēka dvēseli saprot cilvēka vienreizīgumu, viņa iekšējo būtību, kad domājam par kādu citu dimensiju. Tās ir maigās iekšējās svārstības, kas mīt mūsos.

Dvēsele mūs savieno ar Dievu. Tā atver mūs Dievam un rāda, ka mēs ar savu iekšējo būtību esam daļa no Dievišķās dabas. Dvēsele - tie ir iekšējie impulsi, kas norāda, ka mums piemīt Dievišķais mirdzums, ka esam šeit atsūtīti, lai pildītu savu uzdevumu.

Tā ietver sevī visdziļākās jūtas, uz kurām esam spējīgi, kurās izpaužas mūsu vienreizīgums.

Kādēļ svarīgi sevi garīgi attīstīt?

Ja cilvēks dzīves laikā savu dvēseli neattīsta un nav sajutis garīgo pasauli, tad pēc nāves viņš gandrīz neko nejūt. Ķermenis ar pieciem sajūtu orgāniem sabrūk, šīs pasaules sajūtas beidzas, un paliek tikai dvēseles dīglītis. Bet vai dīglis var daudz sajust? 
Šķiroties no ķermeņa, cilvēks nekādu zaudējumu nejūt un nomaina to pret jaunu, tāpat kā mēs mainām nosmērētu kreklu.

Nāves brīdī dvēsele paceļas augšā no ķermeņa, kurā mājojusi. Ja dvēsele ir vecāka un tai ir pieredze no daudzām iepriekšējām dzīvēm, tā nekavējoties zina, ka ir atbrīvojusies, un dodas mājup. Jā, jā, tieši atstājot ķermeni, dvēsele dodas mājup, jo dzīve uz Zemes ir skola, kuru laiku pa laikam tai nākas apmeklēt. Katra iemiesošanās ir mācības konkrētā klasē, pēc kuras beigšanas jākārto eksāmens, lai uzzinātu, vai tiksi

pārcelts nākamajā līmenī vai esi atstāts «uz otru termiņu».

Dvēseļu evolūcija ietver pāreju no nepilnīguma uz pilnību, un tas pamatu pamatos ir neskaitāmu smagu ķermenisku problēmu pārvarēšanas process dzīves gaitā, kas orientēta uz uzdevumu izpildi.

Atkarībā no konkrētās dvēseles nosliecēm savienošanās var notikt agrāk vai vēlāk mātes grūtniecības laikā. Ir bijuši gadījumi, kad dvēseles novilcinājušas savu ierašanos līdz pēdējai dzemdību minūtei, bet parasti tā nav. Pētījumi rāda, ka pat tās dvēseles, kuras piesaistās bērnam laikus, gaidību laikā ilgi klejo ārpus mātes dzemdes. Pēc piedzimšanas gara un miesas vienotība ir pilnībā saliedējusies sadarbībai. Nemirstīgā dvēsele kļūst par uztveres centru cilvēka ego attīstībai.

Dvēsele pienes garīgo spēku, kas ir bezgalīgās apziņas mantojums

Dvēseli var ierobežot fiziska trauma, tā nekad nav ieslodzīta ķermenī. Izņemot ķermeņa pamešanu nāves brīdī, dvēseles var atstāt to un atgriezties tajā, kad ķermenis ir miegā, dziļas meditācijas laikā vai narkozē operāciju laikā. Dvēseles prombūtne ir ilgāka nopietnu smadzeņu bojājumu gadījumā un komā. Dvēsele pie bērna var ierasties visdažādākajos laikos, atkarībā no bērna, mātes un savas nākamās dzīves.

Dvēseles zina, vai bērns izies vai neizies pilnu attīstības ciklu (priekšlaicīga abortēšana no dzemdes). Nepiedzimšana nav viņai pārsteigums. Dažkārt dvēsele var būt klāt tikai tādēļ, lai mierinātu bērnu. Tiem, kas mirst ļoti agri, bieži vien dvēsele nav nepieciešama. Dvēselei kā bērnam piemīt garām slīdošas domas par citām dzīvēm. Jā, dvēseles sapņo vaļējām acīm ... tas ir veids, kā viņas spēlējas kā bērni... sižetu radīšana... iedomāti draugi, kas ir īsti... bet tas izgaist.

Dažos pirmajos dzīves gados bērni zina vairāk, nekā tiem tiek piedēvēts.

Dvēsele nodrošina ķermenim lietu sapratni, tās īstenības atpazīšanu, ko smadzenes aptver. Dvēseles un bērna savienošanās nav pabeigta pirms dzimšanas, bet piedzimstot tie ir sākuši papildināt viens otru.

Apmēram piecu vai sešu gadu vecumā dvēsele pavisam pārstāj atstāt ķermeni.

Parasti dvēsele ir pilnā «kaujas gatavībā», kad bērns sāk iet skolā.