TVNET lasītāja: "Paldies, ka beidzot starp ekspertiem ir arī psiholoģiskās pasaules pazinēji. Es jau sen vēlējos saprast - kāpēc daži cilvēki ir skopi? Esmu precējusies piecus gadus. Kad satiku savu vīru, tiku apbērta ar dāvanām un uzmanības apliecinājumiem. Bieži braucām ceļojumos, iegādājāmies kopdzīvei kvalitatīvas un dārgas mantas. Pat kāzas tika nosvinētas ar vērienu. Pagāja gads, divi, un mans vīrs ir pilnīgi mainījies. Skaita katru kapeiku, knapi man iedod saimniecības naudu...
Protams, pirmais, kas man ienāca prātā, bija naudas grūtības, par kurām viņš nevēlas man stāstīt... Bet nē, ar to viss ir kā bijis. Esmu pat izteikusi vēlmi atgriezties darbā (pēc laulībām viņš uzstāja, ka man jābūt mājsaimniecei un mūsu finansiālais stāvoklis atļauj nestrādāt) - bet šī tēma mūsu ģimenē ir tabu. Viņš aizsvilstas un paliek dusmīgs. Pat esmu pārbaudījusi, vai ar viņa veselību ir viss labi. Jā.
Vienīgais, kas tagad bojā mūsu attiecības, ir viņa žmiegšanās un skopums, kas ar katru dienu aug lielāks...
Pat par ekonomisko režīmu to vairs nenosauksi. Ja iepriekš iepirkāmies labākajos tirdzniecības centros, tad tagad tiek pētītas veikalu avīzes ar atlaidēm... Pārtika, drēbes, sadzīves ķīmija... viss tiek iegādāts vislētākais... Es tiešām nezinu: kā ar viņu par to runāt un kas varētu būt pie vainas? Paldies, Ludmilla.»
Atbild psiholoģe, KBT psihoterapeite Karīna Andersone:
Ludmila, paldies par interesanto jautājumu! Domāju, ka atbilde var noderēt gan tiem, kuriem līdzīgi kā Jums, nesakrīt uzskati par naudas tērēšanu ar citiem ģimenes locekļiem, gan arī tiem, kas paši ir savas taupības upuri (pie pietiekamiem ienākumiem neatļauju sev tos priekus un kvalitāti, ko var sniegt nauda, jo nepieciešamība uzkrāt nebaltai dienai ir spēcīgāka; pat tad, kad jau uzkrāts pietiekami, nespēju apstāties – ierastā uzvedības stratēģija ir spēcīgāka par loģiskiem argumentiem).
Lūk, iespējamie skaidrojumi Jūsu aprakstītajai situācijai. Psihologam, protams, pirmie prātā nāk psiholoģiskie skaidrojumi, tomēr sāksim ar «ekonomiskajām versijām».
1) vīram ir lieli izdevumi, par kuru esamību vīrs nevēlas dalīties ar Jums;
2) ir radusies papildu nepieciešamība uzkrāt līdzekļus, jo:
Te tad nu laiks pievērsties iespējamiem psiholoģiskajiem skaidrojumiem.
Manas trīs versijas:
1. Cilvēki mainās laikā, kad ir iemīlējušies, bet laika gaitā atgriežas pie «savām» vērtībām, domām, uzvedības. Iespējams, Jūsu vīra attieksme pret naudu vienmēr ir bijusi tāda, kas saistīta ar taupīgu, izteikti racionālu tērēšanu. Tāda attieksme var būt saistīta ar noteiktiem likumiem par tērēšanu, piemēram: «pārmaksāt nav racionāli; gudri iepirkties nozīmē iepirkties izdevīgi; ir muļķīgi neizmantot lētāko piedāvājumu»; «naudu var tērēt prātīgākām lietām nekā dārgam veļas pulverim». Jāsaprot, ka priekšstati par to, kas ir dzīves kvalitāte un cik to var nopirkt par naudu, cilvēkiem būs ļoti atšķirīgi. Tāpat kā būs atšķirīgi priekšstati par to, cik liels taupīgums ir «normāls».
Iemīloties mēs savus priekšstatus un likumus uz laiku spēcīgi varam mainīt
vai vismaz ļoti pielāgot otram cilvēkam, lai palielinātu iespēju būt ar otru kopā. Uz noteiktu laiku vistaupīgākais cilvēks var kļūt izšķērdīgs. Tomēr diezgan tipiski, ka, laikam ejot, mēs atgriežamies pie saviem ierastajiem domāšanas un uzvedības modeļiem, un te nu sākas īstā pielāgošanās, kompromisi un sadarbības meklēšana vienota skatījuma veidošanai. 1,5-3 gadi pēc iepazīšanās varētu būt tas laiks, kad katra «patiesie» pieņēmumi un uzvedības modeļi sāk izgaismoties.
2. Cilvēku domāšanu un uzvedību var mainīt jauna loma, jauns statuss. Ģimenes galvas statuss, līdz ar tādiem pieņēmumiem kā «vīrietim ir pilnībā jāspēj nodrošināt ģimeni», «veiksmīgs vīrietis ir tas, kura sievai nav jāstrādā», «pienākumiem jābūt stingri nodalītiem - vīrietis darbā pelna naudu, sieva rūpējas par mājas lietām», «visi vadības groži un lēmumi ir jātur savās rokās» – šāda statusa un šādu pieņēmumu kombinācija, īpaši ja vīrietis pirmo reizi ir ģimenes galvas lomā, var radīt diezgan lielu spriedzi. Ar savu nedrošības sajūtu, iespējams, viņš nekad ar Jums nedalīsies (jo «vīrieši neraud, vīrietim jābūt stipram, vīrietis nedrīkst ar savām problēmām traucēt un radīt nestabilitātes sajūtu savai sievietei»). Tomēr šī nedrošības sajūta paliek un rada vajadzību pēc papildu kontroles (ja es kontrolēju lietas, tad mazāk izjūtu negatīvu stresu), tas var veicināt to, ka vīrs mazāk Jums ļauj iesaistīties kopīgu lēmumu pieņemšanā. Tāpat pārāk lielā atbildības sajūta, kas rada lielu spriedzi, liek uzkrāt.
Potenciāla stresa apstākļos viens no mūsu reakcijas veidiem ir krāšana, lai radītu drošības sajūtu.
Attiecīgi neatkarīgi no tā, vai patiesā finansiālā situācija to prasa vai ne, vīrs ķeras pie līdzekļu taupīšanas, kas izpaužas izdevumu samazināšanā, kur vien tas ir iespējams.
3. Iespējams papildu faktors gan pirmajā, gan otrajā gadījumā ir vīra nedrošība par attiecībām ar Jums. Vīram var būt grūti pieņemt, ka Jūsu lēmumi var būt ļoti atšķirīgi no viņa lēmumiem, iespējams, līdz šim viņš ir pieradis visu izlemt viens pats. Viņš var nebūt pārliecināts par jūsu attiecību stabilitāti – tas var radīt neapzinātu vēlmi papildus vadīt situāciju – neatļaušana Jums strādāt un limitēti naudas līdzekļi faktiski rada situāciju, kurā esat samērā atkarīga no sava vīra. Šaurākā aspektā tas nozīmē kaut vai to, ka Jums nav iespējas brīvi veikt pirkumus, vadoties tikai pēc saviem lēmumiem.
Apsveriet, kāda ir Jūsu attieksme pret darbu
Darbs nav tikai naudas pelnīšanas līdzeklis, bet ir arī viens no būtiskākajiem pašapziņas, personiskās izaugsmes, sociālās komunikācijas nodrošinātājiem. Ja šīs vajadzības varat apmierināt citā veidā (Jums ir hobiji, sociālās aktivitātes, bērnu audzināšana vai citas lietas, kas dod dziļu piepildījumu un personības izaugsmes iespējas), tad viss ir kārtībā, tomēr, ja saprotat, ka profesionālajai darbībai būtu nozīmīga loma Jūsu dzīvē, ir vērts runāt ar vīru par to, ka darbs nepilda tikai peļņas funkciju.
Lai arī kura versija būtu īstā Jūsu gadījumā, īsais stāsts, neatkarīgi no dzimuma, ir tāds - nedrošība rada spriedzi un uzkrāšana ir viens no spriedzes mazināšanas veidiem.
Dusmas un aizkaitināmība ir viens no emocionālajiem veidiem, kā maskējam un mazinām nedrošību.
Vienpersoniska lēmumu pieņemšana arī ir veids, kā, palielinām drošību, jo mums nav jāsaskaras ar citu cilvēku «darba versijām» un līdz ar to ir lielākas iespējas kontrolēt notiekošo.
Nezinu, kādas tieši ir jūsu attiecības, bet kopējie ieteikumi būtu tādi: nefokusējieties uz cenu jautājumu, tā vietā veiciniet drošības atmosfēru mājās, paudiet mīlestību, mēģiniet runāt par to, ka pieņēmumi (par naudu un tās tērēšanu, sievietes un vīrieša lomu ģimenē u.c.) var būt atšķirīgi, par to, ka pieņēmumi ir tikai pieņēmumi, nevis fakti, kas nav maināmi. Meklējiet kompromisus starp jūsu atšķirīgajiem pieņēmumiem; veidojiet jaunus savas ģimenes pieņēmumus, ja nevarat satuvināt savus atšķirīgos viedokļus. Paudiet, kā jūtaties, jautājiet, kā jūtas ģimenē otrs cilvēks; pastāviet arī uz savām vajadzībām (piemēram, vajadzību realizēties profesionāli), ja tas ir nepieciešams.
