Sirds iepukstas straujāk. Ķermeni pārņem savāds satraukums. Cilvēks jūtas laimīgs. Visapkārt virmo enerģijas strāva, ko izstaro cilvēka sirds. Acis mirdz no pārdzīvotā, un viss šķiet tik jauks un skaists. Reizēm cilvēks satiekas ar diviem citiem, vienlaikus krāpjot abus, pašam jūtoties ļoti labi. Kāpēc cilvēki tā dara?
Neuzticība senatnē
Jēdziens laulāto neuzticība radies, tikai pamatojoties uz noteiktām cilvēku seksuālās dzīves stadijām. Primitīvajās ciltīs vīriešu un sieviešu savstarpējās attiecībās valdīja neierobežota brīvība. Viņi varēja stāties seksuālās attiecībās ar jebkuru pretējā dzimuma partneri, tai skaitā arī ar saviem bērniem. Tikai pēc tam, kad radās monogāmās ģimenes un nostiprinājās privātā īpašuma tiesības, vīriešiem radās jautājums par sievas uzticību, viņi vēlējās, lai mantojums tiktu tieši viņa pēcnācējam, bet ne svešam bērnam. Laika gaitā neuzticība izvērtās par nopietnu noziegumu pret sabiedrības kārtību, ko pastiprināja arī reliģiskais kanons par laulāto uzticību, neuzticība tika klasificēta par grēku. Tikai XIX gs. beigās sabiedrības attieksme pret neuzticību kļuva mazāk barga.
Tomēr seksuālā morāle jau kopš seniem laikiem attiecībā pret sievietēm ir bijusi stingrāka nekā pret vīriešiem. 325. gadā pirms mūsu ēras Dēmostens rakstīja: «Cienījamam vīrietim ir tiesības uz meitenēm, lai izklaidētos, un sievu, lai turpinātu savu dzimtu. Sieva pat domās nedrīkst krāpt savu vīru, jebkāda neuzticība tiek publiski sodīta, pat ar nāves sodu.»
Viduslaikos sievas neuzticība tika bargi nosodīta. Neuzticīgās tika apmētātas ar akmeņiem, dedzinātas sārtos, slīcinātas upēs. Indijā neuzticīgu sievieti varēja pārdot verdzībā.
Vīrietim «nepieciešams iemiesot dzīvē savas būtības instinktīvo – bezrūpīgo – daļu, kas pielīdzināma mednieka dabai. Mednieks ne tikai ilgi un azarta pārņemts dzen pēdas savam medījumam, bet spēj to arī novērtēt. Aktualizētā mednieka daba liek vīrietim novērtēt sievietes dotumus – augumu, kājas, matus, lūpas, pieiet viņai klāt uz ielas un sākt sarunu tā, it kā abi sen būtu pazīstami. Šāda uzvedība liecina, ka mednieka instinkts ir labi saglabājies. Tomēr ir mednieki, kas ievēro medību noteikumus, bet ir arī tādi, kas tos ignorē, un, iespējams, to ir pat vairāk, viņus sauc par malumedniekiem. Emocionālajās attiecībās (nelikumīgās medībās) viņiem ir vienaldzīgs sievietes statuss – laulība, vecums –, šajā spēlē viņi iesaistās ļoti azartiski, lieto dažādus sievietei glaimojošus līdzekļus, panāk viņas pretimnākšanu un, saņēmuši sev vēlamo, dodas nākamajās medībās.
Neuzticība mūsdienu skatījumā
Mūsdienās ir arī sievietes – malumednieces. Nav jēgas vainot tikai šā tipa cilvēkus un žēlot upurus, jo upuri arī ir redzēt un domāt spējīgi cilvēki, kas iesaistās tādās attiecībās, ko paši (kaut neapzināti) ir meklējuši.
Pirmslaulību dzimumaktivitāte, reālie sakari, gatavība un nosliece uz tiem ietekmē arī uzticības noturību laulībā. Iespējams, ka dzimumdzīves agrīna pieredze ievērojami pazemina intīmās tuvības nozīmi un vērtību, pieradinot to neuzskatīt par īpaši noturīgu kopdzīves aspektu. Seksologi secinājuši: jo agrāk cilvēks sācis intīmās attiecības, jo zemāka ir viņa seksuālā apmierinātība laulībā. Turklāt šīs neapmierinātības iemeslus viņi reti meklē sevī un tos neizskaidro ar paša zemo spēju uz seksuāliem pārdzīvojumiem.
Nav bīstamāka un sāpīgāka pārdzīvojuma kā paša aprobežotība mīlestības un skaistuma uztverē. Drīzāk viņš(-a) ir noskaņots(-a) sameklēt to, ar kuru izdosies kopā izjust gaidīto seksuālo baudu. Vīrieši šajās medībās dodas biežāk. Ētiski estētiskās un morālās audzināšanas defekti neitralizē laulības saišu svētumu. «Esmu uzticīgs tikai tāpēc, ka nav bijis piemērota gadījuma būt neuzticīgam.» Tāds kredo kā Damokla zobens bieži apdraud laulāto pāru attiecības. Visbiežāk vīri gadījuma partnerē tomēr neatrod to, ko meklējuši, un sāk dziļāk un patiesāk novērtēt savu sievu.
Tāpat neuzticīgās sievas biežāk piedzīvo vilšanos un sirdsapziņas pārmetumus, nekā baudu. Ir arī daudz ļoti apmierināto ar savu poliseksualitāti, dubulto dzīvi un likteni. Ja arī ģimene saglabājas, sāpes, neuzticēšanās ēna paliek: var saprast, bet ne piedot; var piedot, bet ne aizmirst.
«Viņam ir cita.» Šī frāze parasti izskan ļoti dramatiski. Nav daudz speciālu pētījumu, kuru objekts būtu šī cita. Viens no tādiem ir Brazīlijas socioloģes M. Goldenbergas monogrāfija «Cita». Autore ir intervējusi sievietes vecumā no 25 līdz 63 gadiem un vīriešus no 30 līdz 57 gadiem un secinājusi, ka citas parādīšanās nav saistīta ar kādu konkrētu vecumu. Neuzticības gadījumos redzama likumsakarība: vīrieši parasti cenšas stiept gumiju, ilgāk spēlēt uz divām klavierēm. Sievietes šajā situācijā parasti ir noskaņotas radikālāk – uzreiz grib pielikt punktu. Vīri tomēr vairāk pārdzīvo ģimenes sairšanu, taču ātrāk arī gūst mierinājumu jaunā ģimenē. Gados vecākām ģimenēm biežāk izdodas stabilizēt attiecības, turklāt uz ilgu laiku. Jaunās ģimenes ir izlēmīgākas radikālu lēmumu pieņemšanā – šķirties vai attiecības ar citu pārtraukt un saglabāt ģimeni. Nesen nodibinātās ģimenēs nenoteiktības situācija turpinās ne ilgāk par diviem gadiem.
M.Goldenberga secinājusi, ka precēta vīrieša dzīvē cita parādās ģimenes krīzes situācijā. Aptaujātie vīri vairākumā gadījumu atzinušies, ka pa īstam draudzīgu, biedrisku ģimenes attiecību trūkums, kad sieva nespēj būt draudzene, kas palīdz vīrietim vairāk atrast, nostiprināt, saglabāt un tālāk attīstīt viņa sociālekonomisko nišu un sociālpsiholoģisko stabilitāti, aizved viņus pie citas sievietes. Šī cita bijusi nepieciešama vīrieša personības pozīcijas nostiprināšanai.
Vajadzīga sieviete, kas spēj just līdzi vīrieša pārdzīvojumiem, ikdienā iemantotai ievainojamībai un mazvērtības kompleksiem. Ja vīrieša dzīvi nomāc šādi pārdzīvojumi, viņš ir spējīgs rīkoties bezjēdzīgi un pat muļķīgi, tā cenšoties dziedēt savas patmīlības brūces un ilgstošu izmisumu. Ja sieva rīkojas kā prasīga un kritizējoša programma, vīrs meklē glābiņu ārpus mājas un ģimenes, veic pārkārtošanos darbā, pērk jaunu mašīnu un meklē citu sievieti. Un tā, kaut bieži vien mānīgi, taču atkal nostājas uz savām kājām.
Vai šī cita ir jaunāka un skaistāka? Tā parasti tiek uzskatīts. M. Goldenberga savā monogrāfijā atbild drīzāk noraidoši. Protams, ārienes nozīme šai izvēlē nav noliedzama. Tomēr daudz svarīgākas ir citas intelektuālās spējas, kultūras un profesionālais līmenis, draudzīga un iejūtīga pretimnākšana, arī pacietība, izpratne un vēlēšanās izprast, spēja būt īstam draugam jebkurā situācijā. Šis pētījums atklāj arī šīs citas cienījamo statusu mūsdienās – šī sieviete var justies privileģēta, jo likumīgajai sievai kaut kā būtiska, vīram nepieciešama ir pietrūcis.
Kopumā šis pētījums rosina filozofiskās pieejas veidošanos pretēji primitīvajai: sieva – neveiksminiece, vīrs – nodevējs un netiklis, cita – ļaundare vai vieglprātīga pavedinātāja. Sievai nepavisam nav jājūtas sakautai, bet gan jāizdara secinājumi, jāinventarizē savas spējas un vērtības, jārespektē savu pārdzīvojumu pieredze, tad šis tezaurs noderēs pašai, bērniem, vīram un, iespējams, jaunajai mīlestībai.
Visbiežāk jaunā dieviete divu trīs gadu laikā, dažkārt arī īsākā periodā, zaudē savu sākotnējo mirdzumu. Daži vīri meklē atkal jaunu, citi ar vainīgu vaigu un asti kājstarpē atgriežas ģimenē, vēl citi iemācās samērā ciniski savienot kopdzīvi ar sievu un savus mainīgos romānus.
Ir noteikta likumsakarība – šāds ārējo meklējumu laiks beidzas, īpaši, ja vīram ir aizraujošs darbs un saprotoša sieva. Pat tad, ja vīrs ierosina šķiršanos, laiks var kļūt par sievas sabiedroto. Atliekot šķiršanās procedūru, iegūstot laiku, bet pašai papūloties ieviest kārtību ģimenes dzīvē, padarot to emocionāli pievilcīgāku, iztiekot bez pārmetumiem, ja jau apzināti izvēlēta vadlīnija stiprināt, nevis graut. Cilvēks nevar kļūt psihiski sakārtots, vesels savas iepriekšējās apziņas rāmjos. Jāļauj apziņā ieplūst kaut kam absolūti jaunam. Tas nav viegli un vienkārši.
Laiks nepalīdz vienīgi tad, ja sieviešu problēmas risināšanā vīrs ķeras pie alkohola, azarta spēlēm vai pie kaut kā tikpat aizraujoša un reizē graujoša. Šajā gadījumā ieteicami radikāli pasākumi – nogriezt kā ar nazi, uzreiz, kaut ir sāpīgi.
Dažkārt tam, kurš sliecas bieži mainīt partnerus, piemīt paaugstināts neirastēnijas līmenis. Viņš nespēj nemeklēt otrā trūkumus, jo šķiet, ka pašam tādu nav. Novērots, ka partneru mainītāji sevi uzskata par dziļi godīgiem, morāli skaidriem, pat cēliem («man ir jāapprec katra sieviete, ko esmu mīlējis, ar kuru esmu bijis intīmās attiecībās»). Tiek pat akcentēts, ka no partnera neko nevajag, kaut faktiski paši teicēji ir ļoti prasīgi un neiecietīgi. Šajos gadījumos ir nepieciešama rūpīga pašanalīze un griba mainīties, lai raksturs nesabojātos tiktāl, ka šāds cilvēks vispār tiek izstumts no kopdzīves pat ar ideālu partneri.
Līdz pat šodienai sabiedrība biežāk attaisno vīriešu ārpuslaulības sakarus, retāk tos nosoda, nekā līdzīgos gadījumos izturas pret sieviešu neuzticību. Tai pašā laikā aptaujā, kas veikta Vācijā, secināts, ka savus laulātos vienādi bieži – 30% gadījumu – krāpj kā sievietes, tā vīrieši.
Dažādie neuzticības tipi
B. Muldvorfs raksturo dažus vīriešu un sieviešu tipus, kuriem ir raksturīga nosliece uz ārlaulības sakariem.
Vīriešu tipi
Donžuāns – vīrietis kā personība nenobriedis, vairāk par visu viņš vēlas patikt, un neuzticība viņam sniedz narcistisku apmierinājumu (paštīksmināšanos).
Netiklis jeb sieviešu pavedējs – tips, kura aktivitāti izraisa pārmaiņu vai daudzveidības vajadzība, kā arī priekšstati, ka par vīrišķību liecina tieši seksuālo uzvaru skaits.
Mūžīgi neapmierināmais – pastāvīgi meklē mīlestību, bet ne ar vienu sievieti neizveido emocionāli noturīgus sakarus.
Sieviešu tipi
Kārdinātāja – vēlas daudz pielūdzēju, grib, lai viņu mīlētu, šā mērķa sasniegšanā izmanto arī seksu, tomēr viņas patiesā dzimumtieksme nav visai izteikta.
Piedzīvojumu meklētāja – iesaistās īslaicīgos seksuālos piedzīvojumos, kas skar viņas jūtas, jo savā mājā ir / var būt laba sieva un māte. Mīl savu vīru, ar kuru gan nerod kopīgu seksuālo valodu. Saviem piedzīvojumiem partneri izvēlas pati, meklē seksuālos pārdzīvojumus, kuru ģimenes dzīvē pietrūkst.
Padevīgā – nevar vīrietim atteikt, jo pretējā dzimuma kaislība izraisa viņā momentānu atbildes reakciju, tātad zems dzimuma uzbudinājuma slieksnis. Pati iniciatīvu neizrāda, gūdama apmierinājumu, padevīgi atdodoties partnera varai, nespēj atteikt, jo viņš ir stiprāks.
Neapmierinātā – nerod apmierinājumu nevienā dzīves sfērā – ne ar vīru, ne darbabiedriem, ne ar draugiem un tuviniekiem. Šaubās par savas izvēles pareizību, pat ja sakari ir ilgstoši. Viegli iemīlas citā, kuru sākumā pārvērtē. Mīlas sakaros bieži jūtas vainīga un kļūst nepanesama.
Kā nosargāt attiecības, atklājot neuzticību?
Lai atmaskotu neuzticības faktu, tomēr noturētu situācijas vadības grožus un nepieļautu hronisku konfliktu dzīvesbiedru attiecībās, var ieteikt:
Necensties noskaidrot neuzticības konkrētās detaļas, neielaisties jaunos strīdos.
Nepieļaut pārtraukumu seksuālajos kontaktos ar dzīvesbiedru, ja abi to vēlas, ja neuzticīgais par tiem interesējas.
Nepieļaut traucējumus kopdzīves kārtībā, ritmā (strikta pienākumu sadale) un nekontrolēt dzīvesbiedra gaitas, tieši otrādi – dot viņam savu brīvo laiku.
Cietušajam nevajadzētu norobežoties no ierastajiem sociālajiem kontaktiem; ģimenes drāmas līdzzinātājiem vajadzētu palīdzēt viņam(-ai) pārvarēt netaisnīguma izjūtu. Smagākos gadījumos cietušajam var palīdzēt grupas psihoterapijas kurss, īpaši, ja nepieciešams pārskatīt paša dzīves pozīciju, varbūt arī pārmērīgo emocionālo atkarību no laulības.
Vai ir pareizi, ja gandrīz 60 procenti sieviešu, kā rāda dažādu aptauju dati, pēc tam, kad vīrs pirmo reizi ir pārkāpis laulību, cenšas uz visiem laikiem pārtraukt ar viņu attiecības? Nē. Ne tikai speciālisti, bet arī vairums šo grēkāžu – vīriešu – to nemaz neuzskata par laulības pārkāpumu. No 100 vīriešiem 80 ir pārliecināti, ka īstā laulības pārkāpšana būtu notikusi tikai tad, ja pret šo citu viņi justu gan lielu kaisli, gan mīlestības jūtas. Atšķirībā no M.Goldenbergas citi zinātnieki uzskata, ka vīrieši «krīt grēkā» 37 – 40 gadu vecumā, jo daudziem šķiet, ka puse mūža jau pagājusi un ka par katru cenu jācenšas panākt nokavēto. No 80 vīriešiem, kas vismaz reizi kopdzīves laikā pievīluši sievu, tikai pieci procenti patiešām aiziet no ģimenēm.
Ļoti produktīva pieeja, palīdzot emocionāli atkarīgajām pieviltajām sievām un arī vīriem, ir stiprināt ticību sev, ne tik daudz neuzticīgajam partnerim. Svarīgi atcerēties savas spējas un prasmes, veselību un ārējos dotumus, ar profesiju un vaļaspriekiem saistītās iespējas, kontaktus ar bērniem, radiem un draugiem, iesaistīšanos sociālajās aktivitātēs. Var palīdzēt arī neuzticības satura, veidu un formu teorētiska pārzināšana, kaut arī tas dažkārt liekas vājš mierinājums.
Ir šādas neuzticības izpausmes
Neuzticība iztēlē (un ne reizi vien), kas arī notiek tikai iztēlē.
Darbavietas romāns, kurā nemeklē jaunu dzīvesbiedru, bet ikdienas uzsaldinātāju; šajos sakaros vīrieši iesaistās ne pārāk nopietni, kontakti ir bezpersoniskāki (nekā sievietēm), var būt neuzticīgi tikai ar ķermeni, dvēselē saglabādami uzticību.
Liktenīgais gadījums – pēc daudziem gadiem satikta studiju laiku lielā mīlestība vai paši esam pielūgsmes objekts kādam, kas organizē sagadīšanos.
Atriebības, greizsirdības (arī nepamatotas) izpausmes (atdarīt, sāpināt otru), viens no dzīvesbiedriem atpaliek gaidītajā garīgajā attīstībā (pārslodze mājās), atsvešināšanās. Dažkārt vīrs atklāti sludina, ka sieva ir dzīvei, bet mīļākā statusam.
Mūsdienu sabiedrībā morāle mainās. Zinātnieki, konsultanti un ārsti dažādi izturas pret neuzticības problēmu. Daļa pat drosmīgi lauž tradīcijas, uzskatot laulāto uzticību par mītu, bet neuzticību par dabisku, pat tipisku parādību, kas jāpieņem kā objektīvs fakts, kam nākas piemēroties. Šā uzskata aizstāvji pauž domu, ka neuzticībā vainojams ne jau tas, kas spēris sānsoli, bet gan tas, kurš nav pietiekami rūpējies par ģimenes klimatu un nav pratis otram kļūt par vienīgo. Varbūt labāk ir vispār nemeklēt vainīgo, bet sakārtot attiecības un savu dzīvi, tās galvenos un pakārtotos mērķus. Šo problēmu vairums pāru risina savstarpējā saskarsmē.
Iespējams, ka dažos gadījumos neuzticības pārvarēšana padara pāri kopumā un katru no pusēm atsevišķi emocionāli nobriedušākus, atvērtākus, uz pozitīvām pārmaiņām gatavākus. Ja šādas vadlīnijas atbilst abu partneru vērtību sistēmai, dzīvesbiedru un vecāku funkcijas netiek ārdītas, ģimene pati tiek galā ar šo pārbaudījumu. Dažkārt pārvarēt situāciju ģimenē traucē neuzticības fakta publicitāte, tas attiecas īpaši uz sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem. Tad vēl jo vairāk nepieciešams mobilizēt katra partnera personības potenciālu – emocionālo briedumu, gribas īpašības, dzīves pamatvērtību izpratni.
Divu cilvēku reālās savstarpējās attiecības vienmēr ir sarežģītākas par jebkuru gudru teorētisku modeli vai shēmu. Var mokoši pārdzīvot dzīvesbiedra (-es) neuzticību un tomēr viņu mīlēt. Spēja izprast un piedot ir augstāka par greizsirdību un patmīlību. Laimīgas ir tās ģimenes, kurās vīrs un sieva jūtas brīvi savās jūtās, savos kontaktos, aizraušanās veidos, bet par visu augstāk vērtē ģimeni un, ja ierobežo, tad tikai sevi, ne otru.
Īstā piemērošanās ir:
- pacietība;
- cieņa kaut vai pret kopīgo pagātni vai labo darbu uzplaiksnījumiem;
- prasme saklausīt otra uzskatus un pārliecību;
- atteikšanās no savām egoistiskajām interesēm;
- pašaizliedzība un prasme kalpot mīļotajam cilvēkam un bērniem.
Šo uzskaitījumu var turpināt, jo to visu prasa atrašanās kopsavienībā. Tas nenozīmē nodot visas savas intereses un dzīvot vienmuļībā, apspiestībā un klusumā, bet gan apzināti atrasties pastāvīgi uzkopjamā kopdzīvē.