Rīgas arheoloģijas bruņiniekam Andrim Caunem – 70 (1)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Viņam nav ne prestižas automašīnas, ne moderna mobilā telefona. Trūkst arī vasarnīcas. Ne tāpēc, ka nepietiktu naudas vai būtu skopulis. Vienkārši tāds cilvēks. Viņš nav ne mednieks, ne makšķernieks. Viņa vienīgais lielais vaļasprieks ir atklātņu kolekcionēšana. To sakrāts ap 30 000 par dažādiem Latvijas 19. un 20. gs. vēstures jautājumiem. Filokartists nesēž uz tām kā suns uz siena kaudzes, bet regulāri ar saviem komentāriem publicē Latvijas Vēstures institūta žurnālā, taču nereklamējas TV šovos.

Bet viņš ir Zinātnieks. Jā, jā, ar lielo burtu. Turklāt arī zinātniskā darba organizētājs un vadītājs. Turklāt arī habilitētais doktors, profesors un akadēmiķis.

Sākas mazliet neierasti

Pārdaugavas puika interesējās par šo zinātnes nozari jau agrā jaunībā. Taču, tā kā viņa tēvs gleznotājs Voldemārs Caune (1901–1975) bija spiests kalpot latviešu leģionā, ģimenē radās šaubas par iespējām studēt vēsturi padomju augstskolā, tāpēc Andris devās uz Mālpils hidromeliorācijas tehnikumu. Tur varēja saņemt arī stipendiju, kurai smagajā pēckara laikā tāpat bija sava nozīme. Sekoja studijas tādā pašā fakultātē Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā un darbs desmit gadu garumā par inženieru grupas vadītāju Zinātniskās restaurācijas projektu birojā. Tikai 1969. gadā izdevās pabeigt vēstures studijas neklātienē LVU. No šā laika Andris Caune strādā arī akadēmiskajā Vēstures institūtā, kā saka, no vienkārša ierindnieka izaugot līdz šīs cienījamās iestādes direktoram (1996–2002).

Arheoloģija un vēlreiz arheoloģija!

Šai ļoti vajadzīgajai un interesantajai zinātnes nozarei Andris Caune atdevis gandrīz 40 gadu. Tie galvenokārt noritējuši viņa jaunības un brieduma pilsētā Rīgā. Tās arheoloģiskās ekspedīcijas vadību Andris Caune pārņēma jau 1970. gadā. Līdz 1997. gadam tika pētīti 40 objekti Vecrīgā, izrakumos noskaidrota pilsētas senākā apbūve, iegūti nozīmīgi dati par Rīgas pirmsākumiem un pilsētnieku kultūru. Kā norāda Andra Caunes kolēģis akadēmiķis Ēvalds Mugurēvičs, viņa arheoloģisko pētījumu vērtību izceļ vēl tas, ka šīs dienas gaviļnieks, būdams zinātnieks ar augstāko izglītību kā tehniskajās, tā humanitārajās nozarēs, spēj uzrakstīt augstvērtīgus darbus, veiksmīgi sintezējot dažādus atšķirīgus zinātnes virzienus.

Par Latvijas arheoloģijas un citiem mūsu tautas vēstures jautājumiem Andris Caune ir publicējis vairāk nekā 600 zinātnisku un populārzinātnisku rakstu kā latviešu, tā citās valodās, kā Rīgā, tā daudzās ārvalstu pilsētās. Ar teorētiskiem, metodoloģiskiem un konkrētiem pragmatiskiem referātiem viņš ne vienu vien reizi uzstājies konferencēs Vācijā, Somijā, Polijā, Skandināvijas valstīs, Krievijā un citās zemēs. Ne jau gadījuma pēc akadēmiķis ir Eiropas Zinātņu un mākslas akadēmijas īstenais loceklis, Baltijas vēstures komisijas korespondētājbiedrs (Vācija), Vācu piļu pētnieku biedrības Vartburgā biedrs (Vācija). Andris Caune ir pirmais Latvijas zinātnieks, kas 1994. gadā par Rīgas senākās vēstures pētījumiem apbalvots ar Baltijas Asamblejas zinātnes prēmiju.

Spalva viņam patiešām kalpo labi. To rāda ne tikai daudzie raksti, bet arī ap desmit grāmatu par Rīgas arheoloģiju un Latvijas viduslaiku pilīm. Godinot akadēmiķi, šodien – 27. jūnijā – atvērs viņa jaunāko grāmatu Pētījumi Rīgas arheoloģijā. Šajā gandrīz 600 lappušu lielajā, greznajā un mākslinieciski lieliski noformētajā izdevumā ievietoti vairāk nekā 30 Andra Caunes iepriekšējo triju gadu desmitu rakstu, kas bija iespiesti zinātniskos žurnālos un krājumos, un arī tad, protams, ne visi. Daļa no tiem publicēta ar nelielām izmaiņām. Pētījumi fundamentālajā foliantā grupēti piecās apakšnodaļās: Rīgas pirmsākumi, Rīgas upes osta un kuģu atradumi tajā, celtniecība viduslaiku Rīgā, pirmskristīgā laika apbedījumi pilsētā, izrakumu atradumi un senlietas. To kvintesence atrodama autora jaunrakstā Rīgas arheoloģiskā izpēte kā viens no letonikas avotiem. Tikai pirmais teikums no tā: "Rīgas arheoloģija pēta ne vien pilsētas vēstures pirmsākumus, par kuriem rakstīto vēstures avotu ziņas ir trūcīgas, bet arī vēlākos periodus līdz pat 18. gadsimtam. Tā ir pilsētnieku materiālā kultūra, viduslaiku pilsētas topogrāfija, būvvēsture u.c. līdzīgi jautājumi. Lai iegūtu pilnīgāku priekšstatu par Latvijas, arī Rīgas vēstures kādu neskaidru problēmu, ir jāizmanto dotumi no dažādām letonikas nozarēm."

Vēsturnieku komisija

1998. gadā pieredzējušajam pētniekam un administratoram uzticēja atbildīgu darbu – vadīt Valsts prezidenta Vēstures komisiju. Tās uzdevums ir pētīt sarežģītos Latvijas vēstures 20. gs. vidus un otrās puses gadus, par kuriem joprojām jādiskutē ar padomju un krievu kolēģiem, kam Baltijas valstu okupācija 1940. gadā parasti ir tabu. Komisijā strādā zinošākie Latvijas jaunāko laiku historiogrāfijas speciālisti, arī vairāki ārzemju lietpratēji. Tā nepilnu desmit gadu laikā izdevusi 20 (!) apjomīgus rakstu sējumus, kuros sakopoti kā zinātnisku konferenču materiāli, tā oriģinālpētījumi. Un visu šo grāmatu atbildīgais redaktors ir A. Caune! Viņš zināja teikt, ka jau šoruden interesenti saņems 21. sējumu.

Šī sērija ir unikāls notikums Latvijas vēstures literatūrā un latviešu grāmatniecības vēsturē. V. Vīķes-Freibergas vērtējumā bez Vēsturnieku komisijas nav iedomājama Latvijas 20. gs. vēstures pētniecība.

Tā, lūk, pavisam īsi runājot, Latvijas vēstures druvas kopšanā, vispirms, protams, arheoloģijas laukā ir strādājis akadēmiķis Andris Caune. Daudzpusīgi, radoši un atbildīgi. Lai jauni panākumi Tev, Andri, nākamajos mūža gados! Daudzajiem sveicējiem un gratulētājiem šodien pievienojas arī šo rindu autors.

Komentāri (1)CopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu