Fitnesa kluba "Sala" treneris Dainis Škogals atzīst, ka jau kopš skolas laikiem pats aizrāvies ar brīvo un grieķu - romiešu cīņu. Viņa hobijs ir kikbokss, kurā trenē arī jauno paaudzi.
Kikbokss trenē un rūda raksturu (3)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
"11. klasē pirmo reizi iepazinos ar karatē. Skolasbiedrs uzaicināja uz Rīgu trenēties. Tā pamazām sākās manas cīņas gaitas," stāsta vīrs, kurš Cēsīs trenē arī bērnus. Patlaban grupā ir sešus līdz deviņus gadus veci puikas, kurus vecāki sūta uz kikboksa treniņiem.
"Uzskatu, ka jebkura nodarbošanās, ja tā ir pozitīvi virzīta, audzina raksturu un izglīto. Svarīgi, lai treneris mācētu cīņas mākslu pasniegt pozitīvi, mācētu pareizi virzīt. Viss atkarīgs no trenera, kā viņš atrod kontaktu ar bērniem. Ja tas izdodas, daudz nekas nav jāstāsta. Viņš ar savu piemēru audzina jauno paaudzi," stāsta Dainis un piebilst, ka pašam ar kontakta izveidošanu iet diezgan grūti.
"Pirms divdesmit gadiem bija citādāk. Viss nāca no sirds. Šobrīd ir jādomā, kā atrast kontaktu. Varbūt dabiskais talants dzīves laikā ir traumēts, varbūt pat nedaudz zudis. Kikboksā nepieciešama īpaša fiziska sagatavotība, tāpēc komplektējam šādu bērnu grupiņu, lai viņi varētu attīstīt lokanību, kas kikboksā ir ļoti nepieciešama. Bērns attīstās katru dienu, līdz viņš pieaug. Tāpēc svarīgi jau bērnībā ir kustēties un pilnveidot sevi.
Jebkurā nodarbībā cilvēks var iegūt savu pašcieņu un raksturu. Un nav svarīgi, vai viņš ir muzikants, vai bokseris. Viņš tāpat var būt ar stingru raksturu un mugurkaulu. Ja bērns ir harmoniski attīstījies, tad nākotnē viņam ir vieglāk atrast savu ceļu un nekas ļauns ar viņu notikt nevar," domās dalās treneris.
"Uz kikboksa treniņiem puikas nāk šortos un krekliņā. Ar basām kājām netrenējamies, jo te nav īsti piemērota grīda. Līdzi vēl jāpaņem lecamaukla un boksa cimdi. Sacensības bērniem ir milzīgs stimuls. Pat ja zaudē, tas dod dubultu spēku trenēties tālāk. Vispār uzskatu, ka skolā bērniem sporta stundās vairāk vajadzētu veidot stāju. Ja pedagogs redz, ka skolēnam ir kāds talants, vajadzētu viņu virzīt tālāk. Skolā ir jābūt slēpošanai, vieglatlētikai un vingrošanai. Bērniem ir jāiemāca rūpēties par savu veselību. Taču skolās šādas sistēmas nav, un bērni ir tādi, kādi ir," saka Dainis.
Jautāts, ko pats dzīvē no cīņas mākslām guvis, Dainis atbild, ka neatlaidību un cīņas sparu.
"Cenšos nekad nepadoties. Cīņa mani ir norūdījusi. Jāatzīst, ka pie manis trenējas ļoti pozitīvi noskaņoti bērni. Neesmu saskāries ar kādiem nepatīkamiem starpgadījumiem. Bez tam vēlos uzsvērt, ka vecākiem vienmēr jābūt kopā ar bērnu. Viņš ir jājūt. Ar spēku, ar piespiešanu neko panākt nevar.
Draugs puiku aizveda uz hokeju, nekas neiznāca. Tagad abi nāk pie manis, un bērns jūtas ļoti labi. Kā saka, nepieciešams spiest netieši, drīzāk pavirzīt. Vecākiem pēc iesējas ātrāk vajadzētu atklāt un saskatīt sava bērna talantus," atzīst Dainis un turpina: "Arī sievietes mēdz nākt uz kikboksu. Tikai man grūti saprast, kāpēc. Pašaizsardzībai? Nē! Visu nosaka iekšējais spēks.
Ja ej pa ielu un no tevis izstaro pašpārliecība, drosme, neviens tev pat klāt neies. Tie, kuri klaiņo pa ielām, šo starojumu jūt. Drīzāk sievietēm varbūt ir bijušas problēmas ģimenē. Taču domāju, ka sievietei vajag dejot, ne kauties," pārdomās dalās fitnesa kluba "Sala" treneris.