Mūsu kopdzīve kļuvusi vienmuļa, paredzama un garlaicīga. Bērni izauguši, vairs nav mērķa, kura dēļ būtu jādzīvo ar šo vīrieti, – negaidot atzīstas paziņa, kuras ģimene nesen skaisti atzīmējusi sudrabkāzu jubileju. Vai tiešām jāšķiras, cenšas izprast psihoterapeite Inga Grīnberga.
Viss esot kārtībā
«Jau krietnu laiku nav nekā kopīga, izņemot mājvietu. Vīrs pat nepamanītu manu prombūtni, ja čības būtu ierastajā vietā, televizors darbotos, vakariņas cepeškrāsnī, ledusskapī kas ēdams.
Vīrs stipri krāc, tāpēc jau pāris gadu guļu citā istabā un vispār – negribu pat domāt par seksu ar viņu. Nedaudz skumji, jo ir bijis arī citādāk.
Negribu šādi turpināt dzīvot līdz mūža galam. Mums abiem noteikti ir vēl citas iespējas,» turpina sieviete. Pēc viņas ierosinājuma pāris ir mēģinājis kopdzīves problēmas risināt pie laulības konsultanta. Taču tikšanās beigusies ātri, jo vīrs uzskatījis, ka viss ir kārtībā un nav ko apspriest, turklāt par šādām pārrunām vēl maksāt.
Atzīt liekulību
Ir cilvēki, kuri izjūt dzīvi, ļaujas tai, bet īsti nezina, kādēļ dzīvo tā vai citādi. Citi savukārt zina un saprot, kāpēc dzīvo, bet nepazīst emocijas, sajūtas. Gan 30, gan 50 gadu vecumā pienāk brīdis, kad rodas vajadzība rast atbildi uz šiem tik cilvēciskajiem jautājumiem – kāpēc es dzīvoju un kā es dzīvoju, atgādina Inga Grīnberga, kura vairākus gadus «Bauskas Dzīves» lasītājiem sniegusi psiholoģes padomus. Papildinot izglītību Francijas Psihoorganiskās analīzes augstskolā (Ecole Francaise d’Analyse Psycho-Organique), Inga kļuvusi par psihoterapeiti. Apmācību organizēja Baltijas Psihoorganiskās analīzes centrs. I. Grīnberga pārstāv psihoorganisko analīzi, kas pievērš vērību tieši emocijām un sajūtām.
«Domājot par seksualitāti, ir vērts atgriezties pie psihoterapijas vēstures 20. gadsimta sākumā. Tolaik bija nepiedienīgi un nepieņemami atkailināt ķermeni, izrādīt seksualitāti, iekāri, pat interesi par pretējo dzimumu. Zigismunds Freids palīdzēja izprast, ka tā ir liekulība, delikāti un droši analizēja to psihoterapeita sarunās ar klientu,» tā Inga Grīnberga.
Sevis apzināšanās
Seksualitāte un seksuālā brīvība pasaulē skaļi tika pieteikta 20. gadsimta 50. – 60. gados. Dzīvojot «aiz dzelzs priekškara», Latvijā bija tikai neliela nojauta par seksuālo revolūciju. Pasaulē no 90. gadu sākuma tiek sekmēta veselīga seksualitāte – sevis, sava dzimuma apzināšanās, izzināšana, citu cilvēku tiesību robežu ievērošana šajā jomā.
Tikmēr Latvijā turpinās sava veida «seksuālā stimulācija» – vai nu nerunāt par seksualitāti ar partneri, vai arī attiecībās kā galveno izcelt seksuālo apmierinātību, baudu, ko sekmē arī plašais publiskais seksuālo pakalpojumu piedāvājums, piemēram, interneta vidē.
Neapmierinātību par remdenību kopdzīvē pēdējā laikā atļaujas paust arī pusmūža cilvēki. Vai attiecību krīzē ir jauns vilnis? Inga Grīnberga tā neuzskata. Mūža otrā pusē daudziem ir iespēja izveidot jaunu ģimeni, plašsaziņas līdzekļos ir ne mazums piemēru, kas iedrošina vismaz par to domāt.
Meklēt cēloni
Uzticot dzīves samezglojumus psihoterapeitam, cilvēki pārī vai atsevišķi nonāk arī līdz sarunai par intīmo tuvību. Ja pāris vēlas palikt kopā, cerot, ka «ieplīsušo trauku» tomēr izdosies salīmēt, ir jāmeklē speciālists.
«Tur jau tā lieta, ka neizdevusies, neveiksmīga, uzspiesta seksuālā dzīve rada spēcīgus emocionālus pārdzīvojumus – abpusēju aizvainojumu, dusmas, vainas apziņu, pazemojumu un pat vēlmi atriebties.
Sākušās guļamistabā, šīs negācijas ietekmē laulību kopumā. Pārpratumu virkne... Ir svarīgi atrast neveiksmes cēloni un censties labot to, kas iespējams.
Kā psiholoģe un psihoterapeite zinu, ka tā ir dziļi privāta saruna. Tā nav iespējama grupu nodarbībā ciemā vai mazpilsētā, kur cilvēki cits citu pazīst trīs paaudžu garumā. Tajā pašā laikā zinu, ka gan sievietes, gan nereti arī vīrieši savu sāpi šajā jomā bieži vien atklāj pilnīgi svešam cilvēkam. Jebkurā gadījumā tas ir pirmais solis – apzināties problēmu un sākt par to runāt, saprotot, ka vajadzīga palīdzība,» iedrošina Inga Grīnberga.
INGA GRĪNBERGA, psihoterapeite:
«Seksualitāte ir spēks. Iedomājies pašapzinīgu, dzīvē veiksmīgu sievieti, kurai acis mirdz, – esmu skaista, bet mani dabūs tikai labākais, ne katrs! Vai arī fiziski spēcīgs un emocionāli nosvērts vīrietis, kura augums un stāja liecina, – viņam blakus sieviete var atļauties būt brīva un pat drusku mežonīga. Tādā enerģētiskā savienībā mūsu genofonds būtu izcilā līmenī. Tieši to jau vīrieši no citām zemēm meklē Latvijā. Mūsu sievietes ir seksuāli pievilcīgas, gudras, izglītotas un lieliskas mātes. Mūsu vīriešiem jābūt līdzvērtīgiem.»
