Pats nosaukums nimfomānija cēlies no sengrieķu mītiem. Pēc nostāstiem, mītiskās nimfas, kuru eksistencei ticēja senie grieķi, iemānīja vīriešus mežā, lai apmierinātu savas vēlmes. Grieķi uzskatīja, ka tieši nimfas iemācījušas cilvēkiem dažādas pozas un daudzas citas mīlas gudrības. Pati nimfomānija nav izdoma un mīts.

Grūti pateikt, kas sievietei ir hiperseksualitāte – dāvana vai lāsts. Nimfomānes pašas dažkārt nav apmierinātas ar savu hiperseksualitāti. Šādas sievietes parasti tiek uzskatītas par izlaidīgām. Nosodījuma dēļ

hiperseksuālās sievietes labāk izvēlas neafišēt savas problēmas

un ielaisties ar gadījuma partneriem.

Visdažādākie iemesli var provocēt hiperseksualitātes rašanos:

• hormonālie traucējumi,
• dažādas slimības,
• atsevišķu zāļu lietošana,
• psiholoģiskās problēmas,
• dažādi dabiski fizioloģiski procesi (piemēram, grūtniecība).

Pat noteikta apģērba valkāšana var provocēt nimfomānijas rašanos. Piemēram, kad dāmas 17.-18. gadsimtā nēsāja ciešās korsetes, tas veicināja asins pieplūdumu mazajā iegurnī un, protams, sekmēja seksuālo uzbudinājumu, kas arī bija par pamatu mītam par mīlas apgaroto dāmu gadsimta rašanos.

Nimfomānija, ja tā ir saistīta ar hormonālajiem traucējumiem sievietes organismā, var parādīties pēc sarežģītām dzemdībām, aborta, traumām vai smagām slimībām.

Pat pavisam jaunas meitenes var būt nimfomānes.

Piemēram, tās, kas agri sākušas dzimumdzīvi. Novērots, ka meitenes nimfomānes bieži ģībst, viņām ir liekais svars un menstruālā cikla traucējumi. Starp citu, pusaudži bieži izmanto seksu kā iespēju atdalīties no vecākiem.

Tas ir, viņi meklē mīlestību, kuras pietrūkst ģimenē, nevis seksu. Pieaugušas šīs meitenes, iespējams, izjutīs paaugstinātu nepieciešamību pēc seksa tieši šo pusaudža vecumā esošo asociāciju dēļ: "Ja nodarbojas ar seksu, tātad mīl." Taču, pēc seksologu domām, par nimfomāniju uzskatīt tādu hiperseksualitāti diez vai var.

Hiperseksualitāte – bieža parādība sievietēm klimaksa laikā. Lūk, te "matos sirmums, kaulos trakums" un "vecene odziņa". Sirmumam te nav nekādas nozīmes, iemesls ir hormonos. Tieši tie ir atbildīgi par to, ka daudzas sievietes klimaksa laikā ļoti vēlas seksu. Tāda nimfomānija, paldies dievam, nav ilgstoša parādība un ilgst ne vairāk kā divus gadus. Hiperseksualitāte klimaksa laikā ir vairāk novērota tām sievietēm, kuras jaunības dienās nav izjutušas orgasmu vai agri pārtraukušas dzimumdzīvi dažādu iemeslu dēļ.

Par neirotiskās hiperseksualitātes iemeslu var būt nepilnvērtības izjūtas, ticības trūkums savām seksuālajām spējām, kas prasa pastāvīgu to kontroli, pārbaudi.

Tas viss noved pie trūkumu kompensācijas,

tas ir, tieksmes pēc arvien jaunām un jaunām "uzvarām".

Grūtniecības laikā, ja tā norit bez īpašiem sarežģījumiem, daudzas sievietes noteiktā brīdī izjūt seksualitātes celšanos, tā burtiski aug līdz ar vēderu. Tas bieži vien noved topošās māmiņas pie sirdsapziņas pārmetumiem: "Vajag taču domāt par nākamo bērniņu, nevis par seksu." Patiesībā par to nevajag kaunēties. Paaugstinātā seksualitāte ir saistīta ar hormonālajām izmaiņām sievietes organismā. Tāpēc izmantojiet brīdi, kamēr seksualitāte tādā pašā dabiskā veidā nav iemigusi.

Hiperseksuālas sievietes ir spējīgas izjust ne tikai vienu, bet vairākus spilgtus orgasmus. Smagākos gadījumos viņas izjūt orgasmu jau pašā sākumā stimulējot erogēnās zonas vai pat bez tā, pieaugot uzbudinājumam, tas ilgst 1 stundu vai ilgāk, kļūstot viļņveidīga rakstura, tas var parādīties pie jebkuras formas stimulācijas: dzimumakta laikā, erotisko sapņu laikā vai pat neadekvātu satraucošu darbību laikā (ir zināmi gadījumi, kad sievietēm iestājas orgasms, braucot sabiedriskajā transportā, transportlīdzekļa motora darbības laikā). Bauda uzbudinājuma kāpuma un krituma veidā vai nu iestājas uz neilgu brīdi, vai neiestājas nemaz. Šajos gadījumos uzbudinājums ar katru orgasmu pieaug.

Ir labi, ja mūsu seksualitāte sakrīt ar partnere vēlmēm un iespējām. Bet ja ne? Ne viens vien pavecāks vīrietis vai ne pārāk vecs, bet ar slimu sirdi ir beidzis savas dzīves ceļu mīlestības gultā. Bieži vien intensitātē pārmērīgs un ilgstošs sekss ir novedis pie abu partneru seksuālām traumām. Tā ka - rēķinieties ar saviem spēkiem un pareizi novērtējiet partnera iespējas. Nevajag radīt gultā brīnumus, kas attiecas uz dzimumakta intensitāti un ilgumu. Turklāt augstas kvalitātes seksam (ar izmeklētiem glāstiem un vētrainiem orgasmiem) nav jābūt katru dienu un vairākas stundas ilgam līdz nelabumam.

Dažkārt seksuālās aizraušanās pārmērīga intensitāte var izpausties patoloģiskā masturbācijā vai seksuālās orģijās. Ar to bieži vien aizraujas pilnīgi veselas sievietes un vīrieši ar spēcīgu un salīdzinoši agri radušos vajadzību pēc seksa, katru dienu izjūtot šāda veida seksuālo nepieciešamību.

Robeža starp normu un patoloģiju šajos gadījumos ir visai nosacīta.

Dažkārt vīrietis var uztvert sievas pārmērīgu nepieciešamību pēc seksa, ja sieviete izrāda iniciatīvu vai viņai ir radusies pieaugoša vajadzība pēc erotiskās baudas sasniegšanas. Šādas izmaiņas sievietes uzvedībā vīrietim bieži vien asociējas ar bailēm pazaudēt kontroli un var novest pie īslaicīgas impotences.

Vai nepieciešams ārstēt hiperseksualitāti?

Vērsties pie ārsta noteikti vajag. Ja aiz hiperseksualitātes slēpjas nopietna slimība, to vajag laikus apzināt. Bet, ja sievietei ir nepieciešami divi orgasmi diennaktī un viņa bez grūtībām tos sasniedz, un neizjūt nekādas problēmas savas hiperseksualitātes dēļ, tad arī ārstēt neko nevajag.