Dusmas izgāzt uz vīru nedrīkst, viņš uz mani arī nedrīkst, uz bērniem kliegt arī nedrīkst, psihologu atļauties arī nevaram... Ko mums darīt? Nervu spridze liela, stress nežēlīgs... Viss... neizturēju...bļ......

"Ja dusmoties sanāk ļoti bieži, varbūt laiks mainīt vīrieti(sievieti) vai palūgt viņu aiziet"

sākumā viss vienmēr ir ideāli,bet nodzīvojot kopā kādus gadus 5 un vairāk,gribi negribi gan tu sievai gan viņa tev nedaudz apnīk,un kas apnīk tas besī.cilvēki dažādi un arī situācijas dažādas... bet perfektu cilvēku nav! tāpēc uzslava tiem vīriešiem kuri ir sapratuši un spējuši saņemt spēkus un aiziet no tādām histēriķēm,kurām pat ar karoti nevar iebarot neko galvā... skarbi bet tā ir!

kauns tvnetam, ielika 2010.gada rakstu. Nevar neko jaunu uzcept?

Man arii gadaas nepelniiti sabljaut uz savu viirinju, bet es ljoti biezhi luudzu piedoshanu. Pieglauzhos, samiiljoju, sabuchoju, uzsildu zupinju, paseezhu blakus un vienkaarshi pakluseeju- pagaidaam vinjsh man piedod.

Manējā bijusī arī izgāza dusmas uz mani.
Iemesla pilnīgi nekāda dusmas izgāzt.
Dari ko gribi vienmēr nav labi.
Ir tāds sieviešu tips, kuras to nesaprot.Pa labo stāsta, savaldi savas dusmas, nebūs labi vēlāk kad mērs būs pilns.
Ej paņem mīklas rulli un slāni koku parkā un izbļausties vai sadauzi soliņu pie mājas!
Izgāž dusmas un pēc tam apvainojās un bimbā!
Labi ka tagad izgāž dusmas uz citu pajoliņu.Jau trīs stulbeņi viņai nomainījušies:)! Esmu laimīgi no tā ticis vaļā un ar jauno draudzeni divu gadu laikā nekā tāda nav bijis un nekad nebūs!

Uz mani izgāza dusmas katru vakaru...par laika apstākļiem, par to, ka sunim šodien vēders nav izgājis, par to, ka mamma iedzērusi, par to...par to un par vēl vis kaut ko... Rezultātā tagad sēž ar savu žulti, viena auklē bērnu. Man imunitāte neizstrādājās pret neirozēm un psihozēm, aizgāju. 2 gadu laikā sirma galva-tāds ir rezultāts.

Sieva, kas nekā nereaģē uz manis teikto mani neuzbudina nemaz, drīzāk nikna kaķenīte.

manam vīram palaimējies:)

Neizdusmotas dusmas saēd cilvēku. Dusmās neesam bezspēcīgi. Mūsu spēks ir drosme lietas saukt īstos vārdos, skaļi un noteikti pasacīt to, kas sāp. Un kam tad citam, ja ne savam tuvajam? Vienīgi jāpadomā, kādā formā to paužam. Trauku , matu plēšana un spāniskas izdarības ir gaumes jautājums.

Ja uznāk dusmas , tās jāizdusmo. Tās jaunās psihologu vēsmas jau sāk besīt. Dusmas jāapvalda, skarba patiesība jānoklusē. Uz galvas jāļauj kāpt, jebkas jāpiedod, jo lūk, katram mums ir trūkumi, neesam perfekti. Tad lai arī mans mīļotais saprot, ka neesmu perfekta, jo dusmās dusmojos, priekos priecājos.

Bijusī arī izgāza dusmas uz mani un vēl pieprasīja pēc tam seksu (izlīgšana pa Itaļjancki).
Nu neesmu es nekāds sadists/mazohists - bļaušana un ārdīšanās mani neuzbudina...

Tā arī palika viena. Dusmoties vajag uz tiem, kas to ir pelnījuši, nevis nevainīgiem.
Es neeju uz ielas un nekrauju pa purnu pirmajam pretīmnācējam par to, ka mani kāds auto apšļaksta.
Nevajag pieļaut, ka darbā kāds bļauj uz tevi - nebūs dusmu.
Priekšnieks paša sākumā uzbļāva - iedevu pa muti (tagad viss ok. vairs nebļauj vispār... uz mani). Dāmīte darbā sapsihojās (sāka bļaut, lauzt man uzticēto inventāru) - dabūja ar elektrošoku (nu nesitu sievietes - principi tādi). Viss atrisinājās pirmajā nedēļā... tagad viegli strādāt, man arī nav iemesla dusmoties.

Sekss palīdz!