Ir simtiem paveidu kultivētiem sīpoliem, kas radikāli atšķiras – sākot ar Īrijas kartupeļu sīpolu, kam ir liela sīpolgalva, līdz pat Ēģiptes koka sīpolam, kas aug kokos kā mazs bumbulītis ar lapām.

Viena un tā paša paveida sīpoli var krasi atšķirties pēc garšas atkarībā no tā, kā tie pagatavoti. Spilgts piemērs ir Tuvo Austrumu bazāru virtuve, kurā sīpolus sajauc ar gaļu diennakti pirms gatavošanas (kebabu pagatavošanas paņēmiens), piešķirot sīpoliem īpatnēju, tikai šai virtuvei raksturīgu sasmakušu aromātu un garšu. Pavāri, kuri vēlas jau laikus sagriezt daudz sīpolu, apcep tos sviestā, kas ļauj sīpolus uzglabāt kādu dienu ledusskapī. Tālajos Austrumos kā garšviela tiek izmantota saberzta sīpola sēkla.
Šalotes sīpoli
Gardēžu iecienītākais sīpola veids ir šalotes sīpoli, kas pēc izskata atšķiras dažādās audzēšanas vietās, bet kam ir maigāka garša par parasto dārza sīpolu un raksturīga īpašība kļūt rūgtiem, kad tos apbrūnina.
Angļi uzskata, ka marinādēs vislabāk izmantot tieši nelielus šalotes sīpolus.
Maurloki
Sīpolu ģintij piederošie maurloki Eiropā sākti kultivēt nesen – kopš viduslaikiem. Savvaļā maurloki aug gan Jaunajā, gan Vecajā pasaulē. Sagriezts maurloks pēc garšas atgādina delikātu sīpolu; maurlokus Eiropā galvenokārt izmanto uz ziemeļiem no Alpiem – mērcēs, kombinējot ar olām, sieru, sviestu, kā arī pieliekot zupām un salātiem.
Lociņi
Loki jeb lociņi ir vispopulārākais sīpolu ģints pārstāvis Ķīnā un Japānā, kura savvaļas sencis ir cēlies no Sibīrijas. Angliskais nosaukums welsh onion nenorāda uz Velsu – vecangļu valodā welisc nozīmē svešzemju.
Puravi
Puravi savvaļā auguši, sākot no Dienvidvelsas līdz pat Persijai. Tiek uzskatīts, ka tos no ēģiptiešiem pārņēmuši romieši, ka puravu kultivēšanu tālāk aizveduši uz britu salām. Puravi ir slaveni ar sarežģīto mazgāšanas tehniku. Ieteicams nogriezt purava lapu zaļo daļu un sakni un iegriezt divus perpendikulārus griezumus tur, kur tikko bijušas zaļās lapas. Tad jānoņem virsējais lapu slānis, un, turot ar sakņu daļu uz augšu, zem tekoša ūdens, ar pirkstiem paverot slāni pa slānim, uzmanīgi jāmazgā puravu. Puravi pēc garšas līdzinās sīpoliem, taču ir maigāki un saldāki. Svaigos salātos ieteicams izmantot tikai jaunus un pēc iespējas mazāk porainus puravus (ieteikums, ko ievērojuši jau romieši).
Pēc Toma Stobarta grāmatas Herbs, Spices and Flavourings (Augi, garšvielas un virces) sagatavoja Dina Bērza