Daži apgalvo, ka mārrutkus pazinuši jau senie grieķi tūkstoš gadus pirms Kristus, citi – ka mārrutki ienākuši Lielbritānijā vēl pirms romiešiem, savukārt de Kandols 19. gs. sarakstītajā autoritatīvajā grāmatā Kultivēto augu izcelsme norāda, ka mārrutkus uzturā lieto tikai pēdējos divus tūkstošus gadu.
Dienvidos nav iecienīts
Angļu herbālista Džona Žerāra 1633. gadā izdotais Herbārijs liecina, ka mārrutki tā laika Anglijā bijuši pazīstami kā garšviela, bet pārsvarā lietoti Vācijā. Angļi devuši priekšroku sinepēm.
Mārrutki savvaļā sastopami arī Lielbritānijā un Ziemeļamerikā. Tomēr dienvidos nav iecienīti, un tālāk par Venēciju tos gandrīz nemaz nelieto.
Kā mērces sastāvdaļa
Mārrutkus Eiropā visbiežāk izmanto kā mērces sastāvdaļu – mārrutki un ābols zivīm, mārrutki un majonēze vistai, tomātiem un olai.
Mārrutku mērces parasti tiek veidotas ar krējumu un etiķi, reizēm par pamatu tiek izmantota sula, kas izdalās, cepot gaļu, olas dzeltenums un eļļa. Anglijā mūsdienās mārrutku mērce ir klasiska piedeva liellopu cepetim, lai gan agrāk tika izmantota arī pie kūpinātām zivīm un cieti vārītām olām. Francijā mērces ir maigākas – izmanto krējumu un citronu sulu. Šādas mērces tiek gatavotas neilgi uz lēnas uguns vai arī atstātas bez termiskas apstrādes.
Marinādēs vai pulverī
Angļi mārrutkus mēdz izmantot marinādēm, kā arī, lai radītu mārrutku etiķi. Mārrutka sakni var sagriezt šķēlēs un izžāvēt mazliet siltā krāsnī, lai pēc tam saberztu un uzglabātu kā pulveri, kas saglabā mārrutku īpašības daudz ilgāk par tiem, kas neatrodas sausos maisījumos.
Pēc Toma Stobarta grāmatas Herbs, Spices and Flavourings (Augi, garšvielas un virces) sagatavoja Dina Bērza
