Mazmeitas rakstījušas vēstules uz TV 3 un stāstījušasmūsu vecmāmiņas ir pašas labākās, paši labākie cilvēki uz zemes. Kāpēc tā? "Druva" aprunājās ar meitenēm, kuras vecmāmiņām saka vislielāko paldies.
Šie būs sirds silti un tomēr pa druskai arī sāpīgi stāsti. Vieglāk būtu rakstīt par citādām omīšu un mazbērnu attiecībām, kad mazie aizbrauc uz laukiem, izskrienas pa ceļmalām ar suņiem, salasa ogas un sēnes mežā. Atbraucot no pilsētas, ierauga, cik žiperīgs ir tikko dzimis teliņš kūtī un nepacietīgi rozā sivēntiņi. Vecmamma galdā celtu kotlešu bļodu un plātsmaizi, ļautu pasēdēt pie plīts, paskatīties dzīvā ugunī. Tad teiktu, ka meitenēm jāiemācās zeķi uzadīt, bet puikām malku saskaldīt. Arī tādu stāstu noteikti ir daudz. Arī tāda ir bērnība. Bet katram tā ir viena, sava un baudāma.

***
"Mums taču ir viss, kas vajadzīgs. Abas ar māsu mācījāmies. Viņa joprojām dzīvo pie vecmammas, mācās Līgatnē. Es jau studēju. Ir man autovadītājas tiesības un mašīna. Māsa apgūst ģitāras spēli. Es tiešām nezinu, kā viņa to spēja, jo izaudzināja mūs abas no nullītes. Tagad pati strādāju Rīgā, dzīvoju Siguldā. Cenšos vecmammai palīdzēt. Bet liekas, ka man vienalga vajadzētu trīs dzīves, lai viņai atdarītu ar visu labu to, ko vecmamma darījusi mūsu labā," tik sirsnīgi par savu vecmāmiņu, līgatnieti Rutu Putniņu saka divdesmitgadīgā mazmeita Inese Ismailova, un tam piekrīt arī mazākā mazmeita, padsmitgadniece Aiga Pinka, sakot: "Lielākā dienas daļa man paiet skolā, bet brīvdienās esam kopā ar vecmammu, palīdzu mājā, ārā un viņas algas darbiņos."
Jaukākais brīdis tiek piedzīvots tad, kad vecmamma no mazmeitām uzzina: "Mēs tevi pieteicām "Latvijas lepnumam". Tu lielās balvas nedabūji, bet esi un paliec mūsu lepnums, lielākais dārgums." Pirms "Druva" apvaicājās mazmeitām par vecmammas labo sirdi, izrādījās, ka Inese un Aiga vecmāmiņai nebija teikušas par mīļo vēstuli televīzijas cilvēkiem.
"Mums bija svarīgi šo vēstuli uzrakstīt un izstāstīt. Vecmamma ir mūsu mamma, draugs, cilvēks, kurš mūs vienmēr saprot," papildināja Inese un piebilda, ka abas māsas nekad nav kaunējušās, arī skolas laikā, ka viņas audzina vecmāmiņa. Lai arī vecmāmiņa pie meitenēm tikusi, kad pašai jau bijis pāri 50 gadiem, viņa vienmēr turējusi jaunajiem līdzi.
"Kad mazas bija, tad gāja grūti. Bet kāpēc to atcerēties? Es neko nenožēloju. Man tāds prieks, ka meitenes izaugušas. Viņu bērnībā vēl pagastmāju kurināju. Sakurināju, skrēju mājās, cēlu uz skolu. Aiga bija vēl pavisam maziņa, baidījās. Saģērbu silti, liku tačkā, ēdamo līdzi un abas uz darbu. Citi bērnus jau tad veda ar mašīnu, mēs reizēm braucām ar ķerru, bet meitenes izauga. Kad viņu mamma aizgāja pavisam prom, mums bija pat labāk. Tad zināju, ka esmu viena un ar visu jātiek galā," stāstīja uzņēmīgā vecmāmiņa Ruta Putniņa un neslēpa: "Es atzinu, ka meita netiek galā. Ko darīt, ja dzer? Inese pie manis bija jau no pirmajām dienām. Aiga pusgadu nodzīvoja pie mātes. Atveda Aigiņu, bija jau apsaldējusies, slima, bet pamazām atlaba. Tagad viss ir kārtībā. Un vienā skrējienā pagājuši 20 gadi. Bet ko citādi es darītu?"
Mazmeitas gan atceras, kā ome divos darbos skrējusi, lopus kopusi. Un vēl joprojām viņa raujas. Brīdi pirms mūsu atbraukšanas Ruta uzkopusi Līgatnes staciju, lāpstojusi sniega kalnus.
"Lai būtu naudiņa, ir jāstrādā. Aigai vēl skolā jāiet. Pašas gribam pa vasaru kaut kur aizbrauktesam Latviju, Lietuvu izbraukušas. Lai visam pietiktu, ir jāstrādā," saka Ruta un neliedzas, ka ar algu, pensiju un naudiņu, ko valsts samaksā par aizbildnes rūpju uzņemšanos, izdevies meitenes izaudzināt, izskolot, un viņa centusies, lai mazmeitām nekā netrūktu.
"Man gribējās, lai viņas ir pašas skaistākās. Abām patika mode, tērpi. Gāja Gintas modes teātrī. Ja vajadzēja, tad pa naktīm tērpus šuvu. Re, Inese joprojām ir saglabājusi kleitas un tās lentes, ko lika ap pleciem, kad augstākās balvas dabūja," stāsta Ruta, bet meitenes tiešām no skapjiem ņem ārā savādos avangarda tērpus un saka, ka arī tas ir vecmāmiņas veikums.
"Laikam šī bija greznākā kleita. Kaut kādai savai vecai kleitai mammīte uzšuva virsū visus šos dekorusaugļus un burku vāciņus. Tas bija rudens avangards, ražas svētki," pirms gandrīz desmit gadiem notikušo centās atcerēties Inese un rādīja arī trakas kleitas, kur tērps veidots no "Melodijas" skaņu platēm un sarkani brunči apšūti ar baranku virtenēm.
"Es nenovecoju. Un tie gadi, kas ir mani, un šogad būs jau 70, tie nav manējie. Es jūtos daudz jaunāka. Tas, ka dzīvē bijis daudz grūtuma, bet ar visu tikts galā, ir spēcinājis. Man nav nekā, ko nožēlot," saka Ruta un stāsta, ka vienīgais, kā viņai pašlaik starp rūpēm un darbiem nedaudz pietrūkst, ir kādas teātra izrādes noskatīšanās. Un meitenes spicēja ausis, sakot: "Mēs taču nezinājām. Liksim tevi mašīnā un brauksim."
Ruta stāsta, ka pašlaik viņas prieku vairo arī mazmazmeitiņa, un nopūšas, ka tikai ar Ineses un Aigas mammu, vienu viņas meitu dzīvē nogājis greizi. Lai gan mamma un pieaugušās meitenes cer, ka varbūt īstā mamma vēl mainīsies.
"Mēs ar mammu satiekamies, mums nav nekāda naida. Es saprotuja viņas nebūtu, ja viņa mūs nebūtu laidusi pasaulē, tad nebūtu ne manis, ne Aigas. Bet citādi… Viņa mūs neaudzināja. Mūsu mamma ir vecmamma. Un es nezinu, cik vēl ļoti cilvēks pēc 40 gadiem var mainīties, bet vajadzētu," šī Ineses piebilde ir vietā arī tamdēļ, ka pirms diviem mēnešiem pasaulē nākusi mazā māsiņa. Mamma teikusi, ka vēlas dzīvi sākt no jauna, ticēt un mīlēt.
"Mēs skatīsimies, kas ar mazo māsu notiks. Esam bijušas apciemot. Mammai tāpat neklājas viegli, aizvedām somas ar daudzām mantām. Mēs vērosim, kas notiek, bet, ja mamma dzers, tad māsiņu ņemsim pie sevis. Visticamāk. Tad lielās rūpes būs jāuzņemas man. Bet vecmāmiņa ir mans piemērsar visu iespējams tikt galā, ja vēlies, lai bērni ir laimīgi," nopietni noteica Inese un piebilda, ka bērniem visvairāk nepieciešams just un zinātir mājas, mīļums, siltums, drošība. Pārējo visu dzīvē var dabūt. Agrāk vai vēlāk.