Vai tiešām mums jāaizbrauc no mājām, lai saprastu, ka nekur nav tik labi, un vai depresija piemeklē arī psihoterapeitus? Par to un citām tēmām un Amerikā gūto pieredzi saruna ar psihoterapeiti GUNU ČAČI.

Kādu laiku pavadīji Amerikā? Vai tas bija saistīts ar tavu profesiju?
– Gan jā, gan nē. Lēmums par aizbraukšanu saistīts ar situāciju, kad praksē pavasarī samazinājās klientu skaits. Daļa, kuri apmeklēja terapiju, to pārtrauca finansiālu grūtību dēļ, kas sākās valstī. Lieldienās vīram teicu – gribētu aizbraukt vasarā uz kādu citu valsti pastrādāt. Tas ir laiks, kad klientu ir mazāk pat tad, kad nav krīzes. Turklāt jutos arī ļoti nogurusi, depresīva. Gribējās ko mainīt. Iedomājos par ASV, jo tur dzīvo dažas tuvas draudzenes. Patiesībā tas bija mans sens sapnis – aizbraukt uz Ameriku nevis kā tūristei, bet padzīvot, pastrādāt, redzēt, kā tur ir. Un vēl – ceturto gadu mācos starptautiskajā apmācībā Junga analītisko terapiju, un jūnijā Viļņā bija šī terapijas virziena konference, kuras laikā pie starptautiskas komisijas arī nokārtoju rūtera eksāmenu. Tas ir kā starpposms – kamēr tu vēl esi students, bet skaities piederīgs šai asociācijai, tu vari apmeklēt seminārus un supervīzijas pie analītiķiem citās valstīs. Tā viss sakrita. Es gribēju gan vienu, gan otru – pastrādāt un pamācīties. Man nebija ne mazākās ilūzijas par to, ka varētu strādāt kaut ko savā profesijā, jo cilvēks bez zaļās kartes un darba atļaujas legālu darbu tur vienkārši nevar dabūt.
Tātad?
– Draudzenes man palīdzēja sameklēt darbu. Pirmajā mēnesī pieskatīju bērnus Ņūdžersijā, pēc tam citā Ņūdžersijas pilsētā (South Orange) pieskatīju gados vecu precētu pāri. Tas bija gan fiziski, gan emocionāli smags darbs, kādu nekad nebiju darījusi. Tie bija ļoti jauki, gudri cilvēki, ar brīnišķīgu humora izjūtu. Vīrietis bija advokāts, ļoti inteliģents cilvēks, un iznāca tā, ka viņš nomira manās rokās. Bija tik daudz emociju, pārdzīvojumu. Es biju tālu prom no mājām, tas nebija viegli. Un vēl viņa nāve.
Vai viņi bija latvieši?
– Nē, amerikāņi. Vecais kungs bija ļoti atsaucīgs, viņš gribēja arī man palīdzēt. Kaut gan pats bija aprūpējams, viņš parasti jokoja, teikdams: "Neraizējies, es par tevi labi rūpēšos!" Tā viņš arī sagādāja man iespēju piedalīties vienā terapeitu grupā, kurā strādāja ar sapņu interpretācijām, kas ir Junga psihoterapijas sastāvdaļa. Tas bija samērā grūti, jo mana angļu valoda nav laba, bet tā bija lieliska iespēja paskatīties, kā viņi strādā.
Septembra beigās es atbraucu uz Latviju, šeit biju divas nedēļas, un tad atkal atgriezos Amerikā, jo es vēl nebiju izdarījusi, ko biju ieplānojusi. Vecais kungs bija miris, un man vajadzēja atrast citu darbu. No oktobra es dzīvoju Ņujorkā. Sameklēju darbu caur aģentūrām, tīrīju cilvēkiem mājas – tātad biju cleaning lady. Tad varēju apmeklēt dažus Junga seminārus un supervīzijas. Protams, tas viss bija ļoti interesanti, bet arī Latvijā ir ļoti labi speciālisti. To apzinos, jo, kamēr esmu šajā apmācībā, ir iznācis tikties ar terapeitiem un analītiķiem no dažādām valstīm, klausīties viņu vadītos seminārus un supervīzijas.
Kad atgriezos otrreiz, vairāk iegāju vietējo latviešu vidē, pastrādāju ar latviešu bērniem smilšu terapijā. Tā atkal bija jauna pieredze – ieraudzīt, kādas problēmas ir bērniem Amerikā.
Vai tās ir līdzīgas mūsējiem?
– Jā. Vismaz tajā nozīmē, ka ļoti daudzi vecāki Latvijā aizbrauc uz ārzemēm strādāt un nav kopā ar saviem bērniem. Arī Amerikā viņi nav pietiekami kopā, jo ļoti daudz strādā. Tiesa, tur vecāki var atļauties algot bērniem aukli vai cilvēku, kas pavada laiku ar mazo, gatavo kopā ar viņu stundas, uztur latviešu valodas prasmi. Daudz bērnu apmeklē svētdienas skolu, kur māca latviešu valodu, literatūru, vēsturi, folkloru. Tā viņi mēģina uzturēt latviešu valodu. Tā ir trešā vai jau ceturtā paaudze.
Vai viņi runā latviski?
– Jā, bet biju pārsteigta, cik grūti saprast, ko viņi runā. Mana draudzene, režisore pēc izglītības, strādā ar latviešu bērnu teātri, un es gāju skatīties mēģinājumus.
Latviešu sabiedrība noveco, bet jaunie cilvēki vairāk integrējas Amerikas vidē.
Nu tad atgriežamies Kuldīgā. Ko tu atvedi noderīgu savam darbam?
– Jūtu, ka manī daudz spēcīgāk attīstījusies līdzjūtība un izpratne, varbūt tas, ko vienā vārdā dēvē par empātiju. Šī pieredze ir ļoti svarīga gan personīgajā dzīvē, gan manā darbā jo īpaši. Es tur satiku brīnišķīgus cilvēkus, kuri ļoti nesavtīgi palīdzēja un mani atbalstīja. Tās bija gan draudzenes, gan pilnīgi sveši cilvēki, ar kuriem iepazinos. Piemēram, kad aizbraucu uz Ņujorku, draudzene mani iepazīstināja ar latvieti, kura piedāvāja dzīvot savas tantes mājā, jo tur tajā laikā neviens nedzīvoja. Viņa vienkārši gribēja man palīdzēt, jo Ņujorkā īre ir ļoti augsta. Tas izklausījās pilnīgi neticami, bet es tur nodzīvoju gandrīz trīs mēnešus.
Tagad vistuvākajā laikā ceru atsākt praksi – individuālo terapiju, darbu ar vardarbībā cietušajiem bērniem.
Arī Rīgā?
– Jā. Kopš esmu ieguvusi sertifikātu, kas dod man tiesības strādāt ar smilšu spēļu terapiju, strādāju ar studentiem Rīgā, kuri mācās šo metodi. Strādāju ar viņiem individuālajā terapijā, tā ir tā saucamā treniņterapija, kas katram studentam jāiziet mācību laikā.
Plānoju arī Kuldīgā organizēt grupu seminārus smilšu terapijā, lai cilvēki iepazītu šo metodi un arī paši no tās ko iegūtu. Otrs, par ko domāju – bērnu emocionālā audzināšana – tie būtu grupu semināri vecākiem. Tas arī ļoti interesanti – kā strādāt ar vecākiem, lai viņi spētu pieņemt bērna dusmas, hiperaktivitāti, citas izpausmes, kas raksturīgas, bērniem attīstoties.
Un slinkumu..
..un slinkumu. Tā ir apspiesta bērnu iniciatīva. Viņi jau nepiedzimst slinki.
Cik nu drīksti stāstīt – kādas problēmas lielākoties nomākušas klientus, kas tev līdz šim bijuši?
– Problēmas attiecībās. Tās jau izpaužas visās sfērās. Bija klienti ar depresīvām iezīmēm, atkarību problēmām, psihosomatiskām saslimšanām.
Tas ir tad, kad viss sāp, kad nevar atrast to vainu pat ar vissmalkākajiem aparātiem?
– Jā, apmēram, un tā ir psihoterapijas kompetence. Daudz var izdarīt smilšu terapijā.
Īstās smiltīs darbojas?
– Jā. Un katra smilšu terapijas sesija ietver ļoti daudz izvēļu. Klientam ir jāizvēlas, kurā smilšu kastē viņš strādās – jo vienā ir mitras, bet otrā sausas smiltis. Turklāt jābūt lielai mazu figūriņu (jebkādu) kolekcijai, kuras klients izvēlas, lai veidotu savu smilšu bildi. To veidojot un stāstot par to, klients pats atrod un formulē, ko grib sevī labāk izprast. Arī šī ir Junga izveidota metode.
Latvijā to ieviesa vāciete Linde fon Keizerlinga, kuras tēvs ir mācījies Kuldīgas pamatskolā pagājušā gadsimta sākumā. Mēs bijām pirmā grupa, kas to apguva un dabūja sertifikātus.
Jau 10 gadus tu strādā šai jomā. Kāpēc?
– Es to vienmēr biju gribējusi, bet Latvijā tādu iespēju agrāk nebija. Tikko tāda radās, es to izmantoju. Tas bija pirms piecpadsmit gadiem. Bet šajā profesijā ir jāmācās visu dzīvi. Pēc tam mācījos psihodinamiskās terapijas virzienu, tad šo smilšu terapiju – vispirms Sanktpēterburgā, pēc tam Rīgā. Tagad Junga analītisko terapiju.
Cilvēki jauc – psihologs, psihoterapeits. Kā to vienkārši izskaidrot?
– Patiesībā ir samērā grūti nošķirt psihologa darbu no psihoterapeita – ja cilvēks iet pie psihologa ilgi, tā jau arī savā ziņā ir terapeitiska ārstēšana. Zinu, ka daudzi psihologi savā darbā integrē dažādas psihoterapijas metodes. Bet būtībā – psihologs diagnosticē ar dažādu testu palīdzību, konsultē. Terapija ir dziļš un ilgstošs process. Terapeitam bez pamata izglītības – ārsta vai psihologa – ir vēl vismaz viena psihoterapijas virziena izglītība. Psihologam vienkārši nav tādu zināšanu, lai viņš strādātu terapeitiski. Psihologs – tā ir pamatizglītība. Bez tās par terapeitu nevar kļūt.
Kas tavā darbā ir pats grūtākais?
– Kad ir ļoti daudz darba. Ir tā, ka psihoterapeitiem jāiet tā saucamajās supervīzijās un pašterapijā, bet gadās, ka esi tik ļoti aizņemts, ka kādus pāris mēnešus neaizej. Tad viss sakrājas, un sāc visu uztvert pārāk emocionāli, bet to nedrīkst. Tas darbā traucē, jo viena no terapeita svarīgākajām īpašībām patiešām ir empātija, bet uz klientu situācijām jāskatās objektīvi. Citādi nav iespējams palīdzēt. Reizēm tas ir grūti, tieši tāpēc ir šīs supervīzijas (kurās ar citu speciālistu tiek apspriesta klienta problēma, kas ļauj saglabāt objektivitāti; klients, protams, paliek anonīms) un pašterapijas (kas dod iespēju risināt emocionālās terapeita problēmas). Ja esi pārāk noguris, depresīvs, tad jāiet atvaļinājumā. Mans atvaļinājums bija Amerika. Man bija nepieciešams mainīt vidi, visu, kas bija saistīts ar darbu.
Tu varēji nopelnīt, lai varētu iztikt, lidot?
– Man jāatzīst, ka vīrs palīdzēja. Labi, ja es pa nullēm izgāju ar to visu. Vīrs man nopirka biļetes lidojumiem.
Bet naudu tur var nopelnīt?
– Ja brauc uz ilgāku laiku, tad var. Man bija elektroniskā atļauja, un pēc trim mēnešiem man bija no ASV jāizbrauc. Bet, ja tu pieskati vecus cilvēkus un tev nav jāīrē dzīvoklis, tad var nopelnīt. Bet tagad Amerikā arī ir ļoti sarežģīta situācija, jo palielinās bezdarbs. Daudz vienkāršāk ir braukt stādāt Eiropas valstīs, ja ir nepieciešamība meklēt darbu citur.
Bet tev gribējās mājās. Latvija kļuvusi mīļāka?
– Nekad nedomāju, ka prombūtne no mājām man varētu būt psiholoģiski tik smaga. Lai arī tur bija daudz interesanta, es ļoti ilgojos pēc mājām. Jā, arī pret Latviju ir daudz siltākas jūtas, absolūti izjūtu to kā savu zemi. No visas sirds vēlos, lai Latvijai veiktos.
Cik no mums pašiem tas atkarīgs?
– Paskatoties TV pārraides, rodas iespaids, ka liela daļa cilvēku tagad savas dusmas nediferencē – viss, kas tiek piedāvāts, tiek vērtēts kā slikts, nederīgs. Domāju, no mums pašiem atkarīgs tik daudz, cik katrs varam darīt savu darbu – tu savu, es savu. Ja mēs to nedarām, tad būtībā identificējamies ar tiem cilvēkiem, kurus paši nosodām – valdībā u.c. svarīgās institūcijās.
Kādas ir depresijas pirmās pazīmes; kas cilvēkam tad jādara?
– Bieži vien cilvēki depresiju jauc ar garastāvokļa traucējumiem. Iespējams, ar tiem var tikt galā arī cilvēks pats, bet, ja tā ir depresija, noteikti jāmeklē profesionāla palīdzība. Galvenās pazīmes ir nomāktība, pazemināta interese kaut ko darīt, pazemināta enerģija, pašvērtējums, paaugstināts jūtīgums. Svarīgi zināt, cik sen šie simptomi parādījušies.
Ko darīt: vairāk svaigā gaisā, no rītiem sākt skriet, kas neprasa naudu?
– Ja runājam par garastāvokļa traucējumiem, tad – jā. Kad es pavasarī jutos slikti, piezvanīju draudzenei uz Ameriku. Viņa sacīja – kas tiem latviešiem ir, ko viņi nesporto? Un nokaitināja mani, domāju – nu gan, es skriešu, bet ar to jau krīze nemazināsies. Bet es sāku – braucu ar riteni, darbojos ar trenažieriem. Tā labsajūta vienkārši atnāk, un tu nemaz nevari bez tā vairs iztikt. Ja nebūtu to darījusi trīs mēnešus pirms Amerikas, diez kā tad būtu izturējusi. Var kaut vai izvilkt vecās slēpes no šķūnīša.
Vai peldēt, vai rakstīt dienasgrāmatu.
– Jā, es rakstīju vīram vēstules no Amerikas, kaut neaizsūtīju, jo tās bija drūmas, bet man bija izjūta, ka esmu izrunājusies. Galvenais – domāt par to, kā pats jūties, un gādāt par to, lai justos labi. Esi labs pret sevi, pret sevi jābūt labām jūtām. Pašvērtība paaugstinās, tiklīdz jūti, ka tu vari kaut ko izdarīt. Nepalikt četrās sienās! Esot kādā vidē, kolektīvā, kompānijā, tu vari kādu ideju izdzirdēt, kas noder, bieži tā atnāk tik negaidīti. Cilvēki var justies labi, kaut vai hobija līmenī sevi attīstot.
Šo laiku mēs nevaram mainīt, bet darīt labu sev, izmantojot tās ierobežotās finanses, kas mums ir.