Raugās platām acīm

"Mana dzīve ir bijusi sarežģīta un brīnumu pilna. Droši vien tādēļ sāku interesēties par ezoteriku. Esmu dziedniece, kura ne tik daudz ņēmusi vērā grāmatās gūtās zināšanas, bet platām acīm skatījusies pasaulē un mēģinājusi izprast, kāpēc notiek tā, kā notiek. Lasu, mācos, bet neesmu teorētiķe. Es strādāju tā, kā jūtu. Atziņās, pie kurām esmu nonākusi, labprāt dalos ar citiem. Tas ir darbs ar ēterisko, astrālo ķermeni, ar auru, lai slimība neizpaustos fiziskajā ķermenī vai arī atkāptos, ja jau tik tālu tikusi. Dziednieks strādā ar izjūtām un zemapziņu, māca cilvēkam ieklausīties sevī, neignorēt iekšējo balsi. Mēs katrs pats radām pasauli ap sevi, bet dziednieka uzdevums ir ikvienam saprotamā valodā uzskatāmi to izskaidrot. Un, lai arī ko tu redzi, lai kādas būtu nojausmas, nekad cilvēkam nedrīkst norādīt uz ļaunāko iespēju. Vari ieteikt iet pie ārsta, norādīt ceļu, kā izdziedināties pašam. Kādēļ to daru? Jo redzu, ka man iznāk. Jau kopš bērnības esmu bijusi citādāka. Lai saprastu, kāda, daudz lasīju, apmeklēju kursus, analizēju savu un tuvo cilvēku dzīvi. Redzu likumsakarības, saprotu, kādi ir cēloņi dažādiem notikumiem," stāsta Aija.

Tiek dota otra dzīvība

Viņas bērnība pagājusi Latgalē. Tur no vecmammas un vectēva gūtās mācības noderot joprojām: "Mana bērnība ir raiba. Visa dzīve man ir raiba. Piedzimu Bauskas rajonā, biju ģimenē trešais bērns. Kad mamma mani gaidīja, viņa bija sākusi mācīties neklātienē kultūras darbinieku tehnikumā par bibliotekāri. Vecāmamma stāstīja, ka meitai bijis grūti tikt galā ar trim maziem bērniem, ģimeni un mācībām. Reiz viņa no mammas saņēmusi vēstuli, lai atbrauc pavākt mazmeitas, kamēr pašai ir sesija. Bet tieši tajā dienā problēmas bijušas arī mammas brāļa sievai ar mazuli, kuri dzīvojuši netālu no vecāsmammas. Viņai bijis jāpalīdz tās atrisināt, tādēļ nodomājusi, ka nekas jau nenotiks, ja aizbrauks pāris dienu vēlāk. Toreiz katram nebija telefona, nevarēja tā sazināties. Mamma sesijas pirmajā dienā māsām atstājusi sviestmaizes, noteikusi, lai gaida omu, un aizbraukusi uz Rīgu. Arī mūsu tēvs tieši tad pāris dienu nav bijis mājās. Man toreiz bija četri mēneši, otrai māsai divi gadi, bet vecākajai – četri. Kad vecāmamma pēc divām dienām atbraukusi, tad sapratusi, ka noticis pārpratums, un ļoti nobijusies. Vecākās māsas arī bija nosalušas, kaut sēdēja dīvānā, segās satinušās, bet es esot bijusi burtiski sasalusi. Zīdainis divas dienas bez ēšanas, apčurājies, nekurinātā istabā. Vecāmamma kūrusi uguni, sildījusi ūdeni un vannojusi mani pārmaiņus aukstā un karstā, līdz es esot atdzīvojusies. Viņa man deva otru dzīvību."

Arī trešā un ceturtā

Piecos gados Aija otrreiz pārdzīvojusi dzīvībai bīstamu situāciju: "Mamma bija kultūras namā aizgājusi uz mēģinājumu, bet mēs ar māsām taisījām kaut ko no kāpostiem. Mamma bija noteikusi, ka jāpielej mazliet etiķa esences. Tikai mazliet, jo tā ir stipra. Mums, protams, bija jāpagaršo, cik stipra. Lielās māsas pielika pie lūpām, bet mazajai baidījās ļaut pašai, tādēļ pieturēja pudeli, kad es garšoju. Nebija labs, tādēļ ar roku gribēju pastumt pudeli nost, bet pieliecu māsas roku vēl vairāk, un iekšā bija. Man bija slikta dūša, mutē viss jēls, bet uz Bauskas slimnīcu mani aizveda tikai nākamajā dienā. Tie bija citi laiki. Bērnu daktere mammas stāstītajam nav ticējusi, jo apgalvoja, ka piecgadīgs bērns, kurš iedzēris etiķa esenci, nebūtu vairs dzīvs. Esot pilnīgi skaidri redzams, ka man ir iestaigāta angīna, un skaloja kaklu ar sālsūdeni. Divus mēnešus nogulēju slimnīcā, piena zobi nodrupa, mute un kakls bija jēli, bet, ja jau daktere neticēja stāstam par esenci, tad jau laikam atkal biju izbēgusi no nāves. Barību norīt vēl ilgi bija grūti. Tajā laikā tēvs cēla māju, svinējām spāru svētkus. Svētdienā gājām caur mežu uz būvi un pa ceļam ēdām ķiršus. Kā par nelaimi vienu ķiršu kauliņu nevis izspļāvu, bet ievilku uz iekšu. Kakls bija savainots, un tādēļ kauliņš nenoslīdēja pa barības vadu tālāk, bet kaut kur kaklā ādas krociņā ieķērās. Man no ārstiem bija bail, negribēju atkal uz slimnīcu, tādēļ nevienam neko neteicu un gāju gulēt. Bet karstumi nāca virsū, elpas trūka, bija mammai jāpasaka, kas par lietu. Tad vairs Bauskas slimnīcā mani nepaturēja, veda uz Rīgu, kur operēja. Trīs dienas ārsti cīnījās par manu dzīvību, pārlēja asinis, līdz es pamodos. Tā trešoreiz piedzīvoju brīnumu, ka esmu palikusi dzīva."

Brīnumainās ganu dienas

"Vēlāk vecāmamma mani paņēma pie sevis, visu dzīvei nepieciešamo esmu iemācījusies no viņas. Ja pie mums ienāca kāds cilvēks, viņa, pirms prasīja, ko vajag, piedāvāja padzerties, paēst. Sevišķi ziemā. Cilvēks atgūstas no ceļa, no aukstuma un var runāt, kas runājams. No vectēva iemācījos visus lauku darbus. Joprojām atceros un ievēroju viņa sacīto. Piemēram, ejot ārā no mājas, aiz sevis vajag aiztaisīt visas durvis. Tad ne nelaime ceļā gadīsies, ne arī mājā kāds tiks iekšā. Kad man bija 13 gadu, vecāmamma mani pirmoreiz aizveda uz baznīcu, tiku arī iesvētīta kā visi bērni tais laikos Latgalē, bet runāt par to nedrīkstēja. Man ļoti patika ērģeļmūzika un skaistās svētbildes baznīcā. Vasarās gāju kolhozā par gani. Mēdz teikt, ka ganiņam grūta dzīve, bet es tam nepiekrītu. Tas bija brīnišķīgs laiks. Kaut sandalēs basās kājas rasā izmirkušas, tā sāpe tāda dzeloša, bet patīkama. Visapkārt raspodiņi, pilni ar rasas pērlītēm, neviena rotaslieta nespēj to skaistumu pārspēt. Turpat rubenis pucē spārniņus un lielās ar savu dziesmu. Pat negaiss ganos atmiņā palicis kā liels piedzīvojums. Man vienmēr bija, ko darīt, par ko brīnīties. Tuvumā ganībām nebija tāda elektrības staba, ko nebiju apzīmējusi," stāsta Aija. Mīlestību uz vizuālo mākslu A.Brice saglabājusi līdz šodienai, daudzus gadus, jau Kurzemē dzīvojot, bija aktīva studijas Kuldīgas palete dalībniece, viņas pūrā 14 personālizstāžu.

Zīmīgi vārdi, sapņi, vīzijas

"Jau bērnībā ar mani notika neizskaidrojami notikumi. Atceros, vecāsmammas sivēnmātei piedzima desmit sivēntiņu, trīs – raibi. Man viņi tik ļoti patika, ka no sirds lūdzu, lai tos nevienam nepārdod. Pārējos var, bet šos trīs – ne. Nākamajā dienā aizejam uz kūti, bet tieši tie trīs sivēntiņi pazuduši. Tā arī viņus neatradām, un iznāca, ka tiešām nevarēja pārdot. Pēc šīs reizes sāku fiksēt, ko domāju, un vērot, kā tas dzīvē atspoguļojas. Tāpat gadījums, kad izstāstīju vecaimammai, ka sapnī redzēju, kā kaimiņš iet caur purvu uz Atašienes ezeru un tur noslīkst. Pēcpusdienā citi pastāstīja, ka pazudis kaimiņš, atstājot zīmi, ka aiziet pie mirušās sievas. Vecāmamma ieminējās par ezeru, tur viņu arī atrada. Skolā reizēm ap skolotāju, kurš aizrautīgi mācīja savu priekšmetu, redzēju tādu kā gaismu. Tagad zinu, ka tā bija aura. Arī tagad dažkārt ap kādu to ieraugu, bet ne vienmēr. Parasti tas notiek spontāni. Kā reiz mežā. Lasīju sēnes, pēkšņi sajutu tādu kā baili, kņudoņu mugurā, un acu priekšā uz mirkli parādījās tāda kā roka gaisā. Iešāvās prātā, ka kāds slīkst, sauc palīgā. Vakarā uzzināju, ka pazudis kaimiņš. Atrada viņu tikai pēc pusgada noslīkušu dīķī, un ar roku viņš bija pieķēries pie zara," atmiņās kavējas Aija.

Atgriezies, atrodi un izpildi savu uzdevumu!

"Pirms deviņiem gadiem Kabilē pazuda kāds vīrs. Es jau biju lasījusi grāmatas, kā var atrast pazudušus cilvēkus, sakoncentrēju domas un ieraudzīju, ka viņš ripo lejā dīķī, ko vietējie iesaukuši par desu. Teikt nevienam negribēju, bija bail, ka cilvēki smiesies, bet vēlāk uzzināju, ka vīrietis atrasts tajā vietā. Spilgtāko vīziju redzēju, kad man bija 29 gadi. Biju jau šķīrusies no vīra, gulēju slimnīcā ar lauztu galvaskausu. Manī bija iestājies milzīgs miers, sapratu, ka esmu no dzīves piekususi, bērni ir pie mammas drošībā un mani te, uz zemes, nekas vairs nesaista. Laidos tādā kā snaudienā un sapratu, ka no tumsas kāpju augšā pa kāpnēm uz violeti zilganu gaismu. Bija palikuši divi pakāpieni, zināju, ka atvēršu durvis un būšu ārkārtīgi laimīga, bet mani apstādināja kāds vīrietis, teikdams, ka jāatgriežas uz zemes, lai atrastu un izpildītu savu uzdevumu. Arī to varu saukt par kārtējo dzimšanas dienu. Toreiz sacīto nesapratu, jo šķita, ka visi lielie notikumi ar mani jau bijuši. Nekad nevarēju iedomāties, ka dzīvošu Kurzemē, ka man būs vēl divi bērni, ka par viena bērna dzīvību man nāksies daudz cīnīties. Man ir meita un pieci dēli, viena meitiņa gada vecumā nomira. Tā laika izjūtas negribu atcerēties, bet pārvarēt to palīdzēja mācītāja sacītais kapos, ka nevajag raudāt, jo bērna dvēselīte pie Dieva aizgājusi tīra un vienmēr uz mums noraudzīsies no augšas. Līdz laikam, kad viņai būtu palikuši 18 gadi, šad tad meita man parādījās sapnī. Nevis tāda, kā viņu apglabājām, bet ikreiz paaugusies. Dievs bieži ar mums sarunājas caur debesīm. Esmu lūgusi un piedzīvojusi, ka tas tiek sadzirdēts. Meitas bēres bija rudenī. Lietus, dubļi, drēgns. Es pie sevis lūdzu, kaut debesis par šo bērniņu neraudātu, ļautu viņu apglabāt, saulītei spīdot. Un ļāva. Mājup ejot, lija atkal, pūta stiprs vējš, bet kapos mūs apspīdēja saulīte. Un tā ikreiz. Atceros, kā ar dēlu vācām sienu, kad dzīvojām Gudeniekos. Lietus mākoņi nepielūdzami nāca virsū, pērkons visapkārt ducina, bet mēs tik strādājam, un es lūdzu, lai atļauj mums savākt sienu sausu. Mājupceļā redzējām, ka ceļš pielijis, bet pļavā nemanījām ne lāses. Vai tad tas nav brīnums? Ir! Brīnumi notiek, ja Visaugstākajam pievērsies ar visu dvēselīti, patiešām no sirds," pārliecināta Aija.

Augstāks plāns

Ar gadiem interese par to, kas izraisa notikumus viņas un citu dzīvē, kļuvusi arvien uzmācīgāka, tādēļ Aija interesējusies par ezoteriku, apmeklējusi kursus Rīgā, apguvusi reiki un iemācījusies palīdzēt citiem: "Gribēju uzzināt, kādēļ ar mani notiek tā, kā notiek, jo sapratu, ka ne viss ir tikai pēc mana plāna. Piemēram, par bērniem. Man jau bija vairāki bērni, ar vīru biju šķīrusies, ar prātu nedomāju, ka vajadzētu vēl kādu. Fiziski esmu sīka, smalka, sapratu, ka jāizaudzina tie, kuri ir. Bet vēl divi pie manis burtiski atnāca. Acīmredzot tāda ir mana sūtība. Šobrīd uz dzīvi raugos it kā no malas. Apzinos, ka man dota brīvā griba, bet zinu, ka ne visu ļauts pašai izlemt. Ļoti daudz ko var saprast, ja paņem fragmentu no savas dzīves un analizē. Tad skaidri redzams, ka katrs nākamais notikums kā ķēdes posms saistīts ar iepriekšējo, ka nekas nenotiek nejauši. Nekas. To arī ar konkrētiem piemēriem no viņu dzīves mēģinu parādīt cilvēkiem, kuri lūdz manu palīdzību," saka A.Brice.