Interesantus piedzīvojumus kulinārijā sola mēģinājumi izmantot augļus kā garšvielas, īpaši kombinācijā ar gaļu un zivīm. Gan negatavus, gan gatavus un arī kaltētus augļus visur pasaulē izmanto vai nu kā saldinātājus, vai skābuma dēļ. Visplašāk augļu izmantojumu gaļas ēdienu gatavošanā izkopuši Tālo un Tuvo Austrumu pavāri, un 20. gadsimtā šo paņēmienu pārņēmuši arī amerikāņi un eiropieši.
Atkarībā no vajadzības augļus var pasniegt līdzās gaļas vai zivju ēdienam, tos var izmantot cepšanā un vārīšanā (kopā ar gaļu, zivi, dārzeņiem), vai arī pagatavot augļu mērci.
Daži piemēri
Āboli – ar zosi un cūkgaļu (Eiropa); ar svaigiem un skābētiem kāpostiem (Vācija, Polija); sajaucot ar mārrutkiem un pievienojot zivij; iecepot pīrāgā kopā ar siļķēm (Lielbritānija).
Aprikozes – ar cūkgaļu, dažādās mērcēs (Eiropa, sākotnēji Āfrikas austrumi un dienvidi).
Ķirši – ar pīli; karamelizēti ķirši ar vistu (Vidusāzija).
Dzērvenes – ar tītaru.
Jāņogas – ar jēra gaļu, zaķi, dažos liellopu gaļas ēdienos, īpaši zupās.
Ērkšķogas – skābām mērcēm; ar jēra gaļu (Tuvie Austrumi).
Vīnogas – ar baltajām zivīm un irbi.
Apelsīns – ar pīli.
Bumbieri – sautēti gaļas buljonā, sautēti kopā ar gaļu (Dienvidāfrika).
Ananass – ar cūkgaļu, sālītu bekonu (Dānija).
Plūmes – gan saldiem, gan skābeniem gaļas ēdieniem. Žāvētas plūmes ar cūkgaļu, jēra gaļas sautējumos (arābu valstis).
Granātābols – sula pie mērcēm (Tuvie Austrumi).
Cidonijas – ar cūkgaļu un zosi (receptes no senās Persijas).
