Njā, atkal atsauce uz mūžīgo Ričardu Bahu...nudien, citē kā Ļeņinu savulaik! Turklāt, ar savu dzīvu minētais ''dzīves skolotājs'' nu nemaz neprata apieties! Lido, lido Džonatan...
Man liekas, ka psiholoģe arī tikai spriedelē, jo nekādu konkrētu piemēru tā arī nesagaidīju šajā rakstš. Protams, ka bērnība ir svarīga, bet to, kas ir bijis un pagājis mēs nevaram mainīt. Saka taču arī tā: Es esmu bagāts, jo man pieder viss, kas ar mani ir noticis. Bet psihologi visas lietas manuprāt skata tikai no viena skatu punkta: vainīgi vecāki, kas bērnībā ne tā izturējušies, ne tā pateikuši, ne tā sodījuši.
man liekas dotā psiholoģe arī vienkāršo doto jautājumu. Bērnība cilvēkam ir tas pats kas mājai pamati- ielikti pašā sākumā un nav tik vienkārši tos paņemt nomainīt vai pielabot, kā, piemēram, sienu nokrāsot vai jaunus logus ielikt.