Arī "fantastiskās nekārtības" gadījumā jābūt dziļākiem iemesliem, jo normāls cilvēks tādos apstākļos dzīvot nevar. Tad viņam jābūt ar personības problēmām. Ja nu tikai viņš ir alkoholiķis. Bet arī alkoholismam ir dziļāki iemesli. Sanāk, ka vienmēr ir dziļāki iemesli. Ja kas, avi esat dzirdējuši ka nekārtība ap cilvēku norāda uz haosu viņa iekšējā pasaulē? Atkal iznāk ka iemesli dziļāki
Cilvēki nešķiras dēļ nemazgātiem traukiem un nesaklātām gultām. Ja tomēr nekārtība mājās kļūst par šķiršanās iemeslu, tad tai ir jāsasniedz fantastiski apmēri; esmu tādus redzējusi pie saviem kaimiņiem- mājās smirdoņa, neizlieti bērnu naktspodi teju vai juku jukām ar ēdiena traukiem, ēdiens bez kompleksiem tiek likts nemazgātajos aizvakardienas traukos utt. Šādos gadījumos jā, nekārtība var kļūt par šķiršanās iemeslu. Taču visos pārējos tā ir tikai izkārtne, aiz kuras slēpjas dziļāki cēloņi. Padomājiet par tādu piemēru. Sieva ir normāla vidusmēra sieviete, bet neteiksim, ka viņa būtu perfekta kā mājturības semināra absolvente. Ģimenē abi strādā, bet vīrs izvirza paranoidālas prasības sievai kārtības uzturēšanā. Sieva tam nepiekrīt, bet panākt vienošanos ar vīru, ka par kārtību mājās rūpēsies abi (jo arī strādā tacū abi!), neizdodas. Pāris izšķiras. Sakiet- vai šķiršanās iemesls bija kārtība vai nekārtība mājās? Nē! Iemesls bija vīra nevēlēšanās atzīt, ka, ja jau abi strādā ārpus mājas, tad arī "otrā darbadiena" vakarā nav sievas vienas pašas pienākums un sievas taisnīgā nevēlēšanās kļūt par nastu nesēju ēzeli. Tā arī citos gadījumos- "saprātīga nekārtība" nav cilvēku" šķiršanās iemelsls. Iemesli vienmēr ir dziļāki un mājas kārtība- tikai iegansts. Jo par kārtības problēmu risināšanu divi cilvēki vienmēr var vienoties.
pēc fenšui teorijas, ja mājās kādā vietā rodas nekārtība [bieži gadās, ka ne no šā, ne no tā vienkārši uzrodas un, mēģinot to sakārtot, tā tik un tā tur paliek], tad kādā konkrētā dzīves jomā ir nekārtība, ja dzīvi sakārto, tad arī mājās kārtība :)
Bet ko darīt tajos gadījumos, ja viens no partneriem ir infantils? Te es nebūt nemāju ar mietu uz vīriešiem vai sievietēm. Infantili var būt kā vieni, tā otri. Vīrietis var attiecībās meklēt māti un sieviete tēvu. Ko darīt nobriedušajam partnerim šādās attiecības, kur "uzrauga" loma viņam tiek gluži vai uztiepta? Un nevajag gudri pamācīt, ka šādas attiecības vispār nevejag uzsākt. Ja visas nelabojamās nepilnības uzreiz un viegli būtu pamanāmas, tad pasaulē neveiksmīgu attiecību tikpat kā nebūtu. Kā lai mierīgi uzņem infantilā vēlmi patusēt ar draugiem, ja ikdienā viņš it kā nemaz nav dzērājs, bet tu zini, ka ticis pamudinošā vidē, piedzersies līdz nemaņai un labākais, kas būs, būs materiālie zaudējumi ģimenei un nepatikšanas ar sabiedriskās kārtības sargātājiem, bet sliktākajā gadījumā viņš var pakļaut riskam arī savu dzīvību? Jo scenārijs attiecībās ar infantilo jau ir tieši kā ar bērnu. Viņš sirds dziļumos vēlas, lai viņu uzrauga, pieskata, norāda, kas jādara, viņš grib justies "drošībā", bet uz ārpusi ir spuraini portesti pret "uzraugošo institūciju". Un ko lai šādās attiecībās, kur viens no partneriem ir nenobriedusi personība, dara? Visvienkāršākā atbilde ir, ka tās jāpārtrauc. Bet dzīvē visu vienmēr nevar izkārtot pēc optimālā scenārija.
Mārīte (29): .... tipiski mans gadijums - mes ari vairs nedzivojam kopa un uzreiz beidzot ir miers (iznemot, kad man jaciemojas pie berniem un nakas redzet to cuku kuti un muzdien nenokoptos traukus) :/