Piemēram, Lielbritānijā audzētais augs ir zaudējis daudz no oriģinālā aromāta, kā tas notiek ar vairumu garšvielām, kuras no sausa klimata pārceļ uz mitrāku.

Līdzās dažādām eļļām rozmarīns satur arī kamparu, auga specifiku nosaka līdzība priežu skuju smaržai.

Pat valstīs, kur rozmarīns aug visu gadu, domas par tā izmatošanu kulinārijā ievērojami atšķiras. Maljorkā (tomēr ne visā Spānijā) pavārs, kurš izmanto rozmarīnu, tiek uzskatīts par traku, savukārt Itālijā tas ir viens no galvenajiem garšaugiem, īpaši pie jēra un kazas cepeša. Itāļu miesnieki gaļas pircējam līdzi dod buntītes ar rozmarīnu vai arī pārdod gaļu, kas aptīta ar šo garšaugu. Rozmarīnu mazliet izmanto arī Francijā, Spānijā un Grieķijā, tomēr kaislība pret to raksturīga vienīgi itāļiem.

Taisnība, ka rozmarīna garša ir visai asa, tāda, kas piederas tā saucamajai zemnieku virtuvei. Tomēr, lietots saprātīgi, rozmarīns lieliski papildina treknus ēdienus (gan zivis, vistu un trusi), kuru gatavošanā izmanto vīnu un ķiplokus.

Kaltēts rozmarīns ir sliktākā tā forma, jo tas ēdienā neizšķīst un ir ass, labāk izmatot rozmarīna pulveri. Vislabāk rozmarīnu ieteicams lietot svaigu, gatavošanas procesā pievienojot ēdienam visu zariņu un pēc tam to izmetot.

Pēc Toma Stobarta grāmatas Herbs, Spices and Flavourings (Augi, garšvielas un virces) sagatavoja Dina Bērza

Recepte

Pupiņas ar rozmarīnu

Vajadzēs: 450 g balto pupiņu, lielu sīpolu, divas lauru lapas, divus lielus zarus rozmarīna, trīs ķiploka daiviņas, tasīti sausā baltvīna, vistas buljonu, sāli, piparus.

Kā pagatavot: kad pupiņas izmērcētas, tās liek katlā un vāra uz lēnas uguns. Pieliek sagrieztu sīpolu un sasmalcinātu ķiploku, lauru lapas, rozmarīna zariņus un baltvīnu. Vārot šad un tad apmaisa. Vāra aptuveni stundu, līdz pupiņas kļuvušas mīkstas, bet vēl ir pastingras. Šķidrumam samazinoties, ik pa laikam pielej buljonu. Kad pupiņas gatavas, izņem lauru lapas un rozmarīnu, pēc garšas pieber sāli un piparus.