Vai tu gribētu dzīvot tā, ka tev ne par ko nebūtu jāuztraucas – ne par to, ka agri no rīta jāceļas un jāiet uz darbu, ne par to, kā nopelnīt naudu jauniem zābakiem, smaržām vai pat automašīnai? Vīrieši atklāja, kā viņi jūtas, uzturot savas mīļotās sievietes, apmaksājot viņu vajadzības un reizēm arī kaprīzes. Šoreiz vārds Renāram.
Renārs (35), valdes loceklis starptautiskā kompānijā: Mājās mani sagaida smaidoša, kopta un atpūtusies sieviete
Vīrietim ir jānodrošina ģimene!
Kopš bērnības man tika ieaudzināts uzskats, ka vīrietis ir gatavs ģimenes dzīvei tikai tad, kad viņš ir spējīgs nodrošināt pats sevi, savu sievu, bērnus un, ja nepieciešams, arī vecākus. Tā manā ģimenē domāja arī tēvs un vectēvs, līdz ar to es uzaugu ar šādu pārliecību un nekad neesmu domājis par to, vai tā ir pareizi. Par to, kā nodrošināt sevi un arī citus, aizdomājos jau vidusskolas laikā. Tas zināmā mērā noteica arī manu studiju izvēli – mācīties es devos uz ārzemēm. Augstskolu pabeidzu ar labām atzīmēm, saņēmu vairākus darba piedāvājumus un paliku Vācijā. Strādājot tur, ik pa laikam lidoju uz Rīgu ciemos pie vecākiem.
Kādos Ziemassvētkos, ciemojoties pie tēva draugiem, iepazinos ar savu sievu. Negribu tik banāli teikt, ka tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena, taču viņa man uzreiz iepatikās. Mēs iepazināmies tuvāk, taču man jau pēc pāris dienām bija jādodas atpakaļ uz Vāciju, bet viņa palika Latvijā, jo studēja šeit ekonomiku. Mūsu satuvināšanās notika ātri, šķiet, ka mums abiem bija skaidrs, ka esam viens otram īstie. Viņa pabeidza studijas, atbrauca pie manis ciemos un tā arī palika. Tobrīd ne es, ne mana draudzene nedomājām par to, vai viņa Vācijā varēs atrast darbu, jo viņa neprata vācu valodu. Pēc kāda laika draudzene atklāja, ka studējusi ekonomiku tikai tāpēc, ka viņas vecāki tā gribējuši. Viņu pašu tas neinteresēja un strādāt šajā sfērā viņa negribēja.
Tā kā es varēju finansiāli nodrošināt labu dzīves līmeni gan sev, gan draudzenei, vienojāmies, ka viņa nestrādās, bet rūpēsies par māju un citām ikdienišķām lietām.
Ir konkrēts konts un summa!
Pa šo laiku esam jau apprecējušies, es strādāju citā kompānijā un ieņemu augstu amatu. Bet mūsu izvēlētais ģimenes modelis palika nemainīgs. Es pelnu, bet mana sieva rūpējas par visu pārējo – par māju, par rēķinu laicīgu apmaksu, par pārtikas iegādi un daudzām citām lietām. Es ar šādu ikdienu esmu apmierināts. Kā tas notiek praktiski? Ir konta numurs, uz kuru es katru mēnesi pārskaitu naudu. Šo naudu sieva var tērēt savām vajadzībām un rēķinu apmaksai. No šīs naudas viņai ir jāapmaksā arī, piemēram, mājkalpotājas darbs. Tāpēc viņa ir spiesta rēķināt savus izdevumus, jo, ja pietrūks naudas mājkalpotājai, māju nāksies tīrīt pašai. Esam vienojušies, ka ikmēneša summa ir nemainīga un, ja viņa vēlas, var arī nopirkt sev piecus pārus dārgu apavu, taču tad viņai ir jārēķinās, ka pietrūks naudas kam citam. Ja sievai ir ieplānoti kādi lielāki izdevumi, viņa mani par to iepriekš pabrīdina, taču līdz šim nav bijis tā, ka es būtu viņai kaut ko atteicis.
Mīnusi: nesaskan režīmi, greizsirdība, sevis žēlošana...
Iespējams, ka raudzītos uz to visu citādāk, ja sāktu sajust to kā finansiālo slogu, taču šobrīd mēs varam atļauties tā dzīvot. Protams, ir arī daži mīnusi. Piemēram, kad es agri no rīta ceļos, lai ietu uz darbu, sieva vienmēr paliek guļot. Tāpēc arī vakaros
mums nesaskan režīmi – man pēc vienpadsmitiem nāk miegs, kamēr viņa grib vēl kaut ko darīt un citreiz pat doties ārpus mājas.
Tas pats attiecas arī uz tusiņiem un citām izklaidēm – es nevaru atļauties doties uz šādiem pasākumiem un dejot līdz trijiem naktī, bet mana sieva var. Lai cik muļķīgi arī būtu, dažreiz tieši šādu lietu dēļ mēs arī strīdamies. Jo tad visbiežāk mana sieva iet izklaidēties vai nu viena, vai kopā ar draudzenēm, bet mani moka greizsirdība par to, ka viņa ir bez manis un ka es to visu sava darba grafika dēļ vienkārši nevaru atļauties. Turklāt sieva mani nesaprot, ja man darbā ir darāms kas steidzams un ir jāstrādā ilgāk, citreiz līdz vēlam vakaram vai pat brīvdienās. To viņa nespēj saprast. Šādās reizēs gan man mazliet paliek sevis žēl – es taču domāju par to, lai mums abiem nodrošinātu tādu dzīves līmeni, pie kura esam pieraduši, bet viņa man liek justies par to vainīgam.Tomēr es redzu un jūtu, ka ar šādu dzīves modeli mana sieva ir apmierināta. Dubultā priecājos par to, ka,
pārnākot mājās, mani sagaida smaidoša, kopta un atpūtusies sieviete, nevis kā dažam manam kolēģim – noskrējusies, stresaina un pārmocījusies sieva
, kura strādā, audzina bērnus un vēl rūpējas par māju. Diez vai tur kas prātīgs var iznākt...
