Mandeles (angliski almond) ir persikam radniecīga koka sēklas, un mandeļu koka augļi tiešām atgādina nelielus zaļus persikus. Mandeles jau gadsimtiem ilgi audzē Dienvideiropā un Tuvajos Austrumos. Šobrīd lielākie izplatītāji Eiropā ir Spānija un Itālija.
Mandeles izšķir gan pēc izmēra un formas, gan pēc garšas. Pavāriem nozīmīgs ir otrais nošķīrums – saldās un rūgtās mandeles.
Saldās jau kopš viduslaikiem ir viens no iecienītākajiem gardēžu ēdieniem
– no tām gatavo mandeļu pienu, tās var pievienot gaļas un zivju ēdieniem gan svaigas vai ceptas, gan veselas vai maltas.
Mandeles īpaši iecienījuši arābu kulināri, tās reizēm pievieno karijam Indijā, Pakistānā un Kašmirā. Tuvajos Austrumos ar mandelēm un rīsiem pilda vistas cepeti, bet ASV mandeles iecienījuši pie jūras veltēm, īpaši pie krabja.
Ieteicams pašiem samalt saldās mandeles, jo veikalos nopērkamajās paciņās tās bieži atšķaidītas ar lētāku riekstu pulveri vai rūgtajām mandelēm.
Rūgtās mandeles bieži izmanto saldajos ēdienos un cepumos. To garša atgādina plūmju un ķiršu kauliņus. Diemžēl rūgto mandeļu izmantošana pamatēdienos, īpaši ar gaļu, prasa lielu precizitāti un pieredzi, lai tie būtu baudāmi.
Pēc Toma Stobarta grāmatas Herbs, Spices and Flavourings (Augi, garšvielas un virces)
Kanēlī apceptas mandeles
Vajadzēs: vienu olas baltumu, 4 glāzes veselu saldo mandeļu, ½ glāzi baltā cukura, ¼ tējkarotes sāls, ½ tējkarotes kanēļa.
Pagatavošana: iepriekš uzkarsēt cepeškrāsni līdz 120 grādiem. Ar sviestu iesmērēt cepešpannu. Kopā ar nedaudz ūdens saputot olas baltumu (ne pārāk stingru). Iemaisa mandeles. Piejauc iepriekš samaisītu cukuru, sāli un kanēli. Vienā kārtā izklāj mandeles uz pannas un cepeškrāsnī apcep ampēram stundu. Ļauj atdzist. Var uzglabāt traukos, kur piekļūst gaiss.
