Valters (24), Toms (25), Kristaps (24) un Artūrs (25) ir draugi jau daudzus gadus. Pirms pāris gadiem nedēļas nogalēs visi četri kopā viņi lepni klejoja pa Vecrīgas krogiem, meklējot tā saukto īsto. Nu Valters ir precējies un audzina divus gadus veco dēlu. Toms ir saderinājies... jau vairāk nekā gadu. Kristaps laimīgi dzīvo kopā ar savu draudzeni un vēlas viņu bildināt. Bet Artūrs ir atmetis visas cerības.

Kāpēc mūsdienu vīrietis vispār vēlas precēties, ņemot vērā, ka aptuveni 50% laulību Latvijā agrāk vai vēlāk tiek šķirtas?

Kristaps: Mēs ar draudzeni jau vairāk nekā divus gadus dzīvojam kopā. Viss, ko par viņu biju iztēlojies, ir piepildījies, un es droši varu apgalvot, ka Līga ir mana īstā! Nevaru iedomāties sevi ne ar vienu citu, tāpēc... es vēlos viņu apprecēt.

Toms: Man tomēr liekas, ka ne visiem tā paveicas. Atcerieties, kā es agrāk jūsmoju par savu draudzeni Aneti? Laiks visu salika savās vietās, un domāju, ka saderināšanās arī ir tālākais, kur mēs nokļūsim. Jā, protams, es viņu joprojām mīlu, bet tagad, kad diendienā esam kopā, saprotu, ka visu dzīvi es tā nevarēšu. Ir desmitiem sīkumu, kas mani kaitina. Sākumā visa tā piekāpšanās likās okei, bet tagad es droši saku, ja mēs apprecētos, tad pēc pāris gadiem noteikti būtu vieni no tiem, kas papildinātu šķirto laulību statistiku.

Valters: Atcerieties, kā mēs agrāk smējāmies, ka es noteikti būšu pats pēdējais, kas apprecēsies?

Artūrs: Jā, bet tava situācija ir pavisam citādāka. Jums pieteicās sīkais un nācās apprecēties.

Valters: Protams, es to nebūtu darījis tik ātri un, kas zina, varbūt arī tagad vēl nebūtu precējies, ja manas sievas vecāki to savā ziņā neuzspiestu. Tagad gan man liekas, ka labi vien bija. Pa lielam jau nekas nav mainījies, jo arī iepriekš ar Ievu tomēr vairākus gadus bijām kopā. Pieteicās mazulis, un visiem likās pareizāk, ka ir jāprecas. Labi, man pašam tā varbūt īsti nelikās, bet Ievas senčiem gan laikam likās, ka viņu meita ar lielu vēderu ātri mani aizbiedēs. No malas izskatās, ka mūsu laulību kāds ļoti iespaidojis no ārpuses – tieši viņas vecāki taču apmaksāja pusi no mūsu dzīvokļa, mani vecāki nopirka mašīnu... Kaut kā liekas, ka viņi pat īsti neticēja, ka mēs gribam būt kopā, tāpēc centās radīt labvēlīgākus apstākļus. Bet es zinu, ka arī pats būtu spontāni bildinājis Ievu. Un īpaši, kad pieteicās sīkais. Nezinu, sievietēm laikam šajā ziņā visa tā oficiālā padarīšana rada lielāku drošības sajūtu.

Kristaps: Bet, Valter, tāpat taču ir arī ar džekiem. Es tiešām ātrāk gribu bildināt Līgu, lai mums būtu nopietnāka vienošanās par mūsu turpmāko dzīvi. Un es tomēr neesmu 100% drošs, ka viņa vienu dienu neizdomā, ka tā jau es esmu baigi foršs, bet viņa grib dzīvē pamēģināt vēl ko. Es domāju, ka tad, kad viņa pateiks jāvārdu, mūsu attiecības kļūs vēl labākas.

Ir taču noteikti arī lietas, kas rada šaubas par precēšanos?

Artūrs: Atcerieties, kad kādreiz kāds no jums stāstīja par saviem kašķiem ar savām sievietēm, es vienmēr teicu, cik mums viss ir labi. Tā arī bija! Jums aizvien viss kārtībā, bet es tagad esmu viens. Kopš Santa mani pameta, es tiešām neticu pilnīgai cilvēku uzticībai. Jo visām pasakām pienāk beigas arī tad, ja stāsts ir laimīgs. Es gan ceru, ka kļūdos, bet pieļauju, ka kāds no jums arī kādreiz apdedzināsies.

Man tagad nav draudzenes, mani pameta – vai man vajadzētu justies slikti? Nekā nebija! Es pat apšaubu, ka man seksa būtu mazāk nekā jums.

Es tiešām esmu nolēmis izbaudīt savu jaunību. Man vispār liekas, ka liela daļa Latvijas sieviešu ir pašlabuma meklētājas, saskatījušās filmas par 50.gadu amerikāņu laimīgajām ģimenēm un tagad uzskata, ka viņu vieta ir mājās, kamēr vecim jādomā par visu pārējo. Apskatieties apkārt – lielai daļai mūsu paziņu jūs taču arī neredzat kopīgu nākotni? Vai nu tie pāri ir pilnībā nekādi, no tēmas, lai tikai būtu ar ko nogrūsties, vai arī balstīti uz kaut kādu pašlabumu.

Valters: Man liekas, ka tu vienkārši esi dusmīgs, lai gan dažos punktos tev varētu piekrist. Manā gadījumā man nav nekādu iebildumu pret mūsu vīra un sievas stāvokli, bet par pašu apprecēšanās faktu. Jūs taču arī piekrītat, ka mums ar sievu abiem uz pieries ir zīmogs – apprecējušies, jo ir bērns. Ja varētu pagriezt laiku atpakaļ, es noteikti pārliecinātu Ievas vecākus, ka viņiem nav jāšaubās par maniem nodomiem attiecībā uz viņu meitu. Būtu mēs apprecējušies kaut vai mēnesi pēc Kaspara piedzimšanas, mūsu precēšanās no malas noteikti izskatītos labāk.

Kristaps: Manā gadījumā nav nekādu šaubu. Es vienīgi baidos par to, ka varbūt brīdī, kad Līgu bildināšu, mainīsies viņas pašas domas. Šobrīd jau viss ir lieliski, bet varbūt viņa nobīstas no tādām saistībām. Mēs gan esam runājuši par precēšanos, bet tās vairāk ir bijušas runas par tālu nākotni. Godīgi sakot, nezinu pat, kā sievietes tādos brīžos jūtas.

Nav taču tā, ka laulība mūs ierobežos un nevarēsim vairs iziet vakarā no mājas, jo būs jāskatās seriāli un jāmazgā netīrie trauki.

  Es baidos, vai tik viņa nedomā, ka apprecēšanās nozags daļu dzīves.

Jūs domājat, ka apprecoties nākas no kaut kā atteikties?

Kristaps: Atceros, kad pirmoreiz savai mātei atrādīju Līgu un uzreiz izrunājos kaut ko par precēšanos, viņa tā zīmīgi teica, ka mēs taču esot jauni un nekur nav jāsteidzas, vajagot iztrakoties. Ha, ha, tiešām nespēju iedomāties, ka mana māte ko tādu teiktu, bet tā bija! Un, šķiet, toreiz Līga pat apvainojās. Bet atteikties? No kā tad? Nav taču vairs tie laiki, kad pirmo reizi nakti kopā ar savu sievu pavadi tikai pēc kāzām. Būtībā mēs ar Līgu jau tagad dzīvojam kā precēts pāris, vienīgā atšķirība ir tā, ka mums nav bijušas kāzas. Es nedomāju, ka mūsu kopdzīve pēc kāzām diži mainīsies.

Valters: Nu šis tas jau pamainās gan. Pat ne sadzīviski, drīzāk emocionāli. Man ir sajūta, ka esmu ģimenes galva. Jūtos tā, ka mēs ar Ievu esam viena komanda. Kristaps jau apgalvo, ka pa lielam nekas nemainītos, bet šobrīd tiešām visus lielos lēmumus pieņemam kopīgi, plānojam visu uz priekšu. Un šī ir tā nelielā atšķirība, kas dod pārliecību.

Toms: Pēc kāzām nevajadzētu atteikties ne no kā.

Tāpēc jau arī neviens neprecas uz dullo, un tie, kas vismaz gadu ar savām līgavām nenodzīvo kopā, nedraudzējas ar galvu.

Vīrieši uztraucas, stāvot pie altāra, vai tā ir tikai meiteņu lieta?

Valters: Stāvot pie altāra, neuztraucos, bet pāris dienas pirms tam tiešām nespēju naktīs aizmigt, domājot par to, vai kaut ko neizdarīšu nepareizi, vai nenometīšu līgavu, vai nevietā nepaklupšu. Tādi uztraukumi droši vien ir visiem.

Toms: Man jau domas par bildināšanu vien lika jukt prātā. Pāris iepriekšējās dienas biju nervozs, un Anete pat domāja, ka gribu viņu pamest. Ja, stāvot pie altāra, nav uztraukuma, droši vien kaut kas nav kārtībā.

Tagad, kad esat precējušies, saderinājušies vai vismaz nopietnās attiecībās, uz citām meitenēm vispār neskatāties?

Kristaps: Protams, skatos, bet galvenā atšķirība ir tā, ka es vairs nevienu citu neiekāroju. Kad esmu kopā ar Līgu, tad gan cenšos izvairīties no citu meiteņu nopētīšanas, bet citos brīžos – nav man nekādu problēmu arī paflirtēt. Ja Līga to redzētu, droši vien nesaprastu. Bet man ir svarīgi pašam sajust to, ka es interesēju arī citas sievietes.

Valters: Es gan godīgi varu pateikt, ka uz citām pat neskatos. Uz kaut kādām provokācijām, kas dažkārt gadās, neatbildu. Varbūt es citreiz izskatos pēc nūģa, bet man ir svarīgi, lai sieva būtu droša, ka mani interesē tikai un vienīgi viņa.

Toms: Pirms kāda laika man citas neinteresēja, bet pēdējā laikā esmu iesācis dažkārt pat, godīgi sakot, blenzt uz citām. Es zinu, cik tas ir stulbi, bet es pat citreiz domāju par to, kā ar tām meitenēm satiekos. Un tad cenšos iztēloties, vai, ja būtu ar kādu no viņām kopā, domātu vēl par Aneti.

Jūs tiešām varat iedomāties, ka visu dzīvi jāpamostas blakus vienam un tam pašam cilvēkam?

Toms: Es laikam to tomēr nevaru. Man pāris gadu, šķiet, ir maksimums. Ja man būtu gadījusies tāda situācija kā Valteram, es droši vien būtu nelaimīgs.

Valters: Man nav šaubu par to, ka es gribu turpmāk pamosties blakus tikai šim vienam cilvēkam.

Kristaps: Man liekas, ka visi tie, kas apgalvo, ka nespēj to iedomāties, droši vien vēl nav satikuši to īsto, ar kuru tas būtu iespējams. Man pat grūti sevi šobrīd iztēloties kopā ar citu sievieti. Un uzsākt jaunas attiecības... Nē, to es vairs nekad negribētu.

Artūrs: Tā ir baigā loterija. Esmu domājis, ka varētu būt viens no tiem, kas to var, bet vairs tā nedomāju. Tas droši vien nozīmē, ka teorētiski kādreiz varbūt atkal tā domāšu. Es gan laikam neticu laulībai, jo izšķirties var arī pēc 20 gadu kopdzīves, un pēdējā laikā tas notiek aizvien biežāk. Un kāda jēga tad izniekot tos labākos gadus? Laikam esmu no tiem cilvēkiem, kas piekrīt izteicienam: “This is a men’s world!”

Es negribu, lai kāds man pārmet, ka gribu skatīties futbolu, es negribu, lai kāds man aizrāda, ka neesmu pietiekami romantisks, un galu galā es negribu skatīties romantiskas filmas.

  Es gribu darīt tikai to, ko pats gribu!

Kristaps: Ja pāri šķiras pēc 20 gadu kopdzīves, tas tomēr nenozīmē, ka viss kopā nodzīvotais laiks ir izniekots. Uz visu to laiku droši vien nevar skatīties kā uz kaut ko sliktu.

Vai pēc laulībām vīrieši pievērš mazāk uzmanības savam izskatam?

Artūrs: Un sievietes? Man liekas, ka šis ir jautājums par viņām. Veči tāpat grib aiziet uz sporta zāli, uzspēlēt basīti, paskriet krosiņu, bet sievietes? Atrasts īstais vecis, ar gredzenu viņa tiek pienaglota pie sienas, un vairs nav nekādas nepieciešamības meklēties!

Džeki noteikti ir tie, kas arī pēc laulībām vairāk domā par savu izskatu.

Valters: Es esmu pieņēmies svarā, bet nav jau tā, ka es par sevi nerūpētos. Tas noticis tā dabiski. Un tas, ko saka Artūrs, ir pilnīgas muļķības. Mana sieva joprojām grib patikt citiem, man pašam gan atlicis mazāk laika kopt sevi – vairāk jāstrādā, jādara ģimenes lietas...

Artūrs: Un te mēs dzirdam vēl vienu iemeslu, kāpēc nevajag precēties!

Kristaps: Tie resnie vēderi taču ir tikai filmās. Bet es arī visdrīzāk nebūšu tik kalsns, kad sasniegšu četrdesmit. Neviens normāls vecis nedomā, ka apprecoties izpildīts dzīves mērķis un tagad var ar čipsiem un aliņu nosēsties pie televizora un pavadīt tur turpmākos divdesmit gadus.

Pēc kāzām es pārvēršas par mēs un viss, kas iepriekš bijis mans, tagad ir mūsu?

Kristaps: Neesmu vēl pagaidām precējies, bet jau šobrīd viss, kas ir mans, ir arī manas draudzenes.

Valters: Kad tu apprecies, tas kļūst vēl izteiktāk tādā ziņā, ka tu, nopērkot, piemēram, ledusskapi, nedomā - ja izšķiršos, tas būs mans, jo tas tiešām ir mūsu.

Artūrs: Mani gan tracina tā mēs padarīšana. Piezvanu Kristapam, prasu, ko dari? Bet šis man sāka, mēs tikko bijām jūrā, mēs tikko noskatījāmies filmu, mēs, mēs, mēs! Mani taču neinteresē, ko jūs darāt, mani interesē, ko tu dari!

Kristaps: Zini, man arī sākumā tie mēs likās jocīgi. Bet laikam tas sākās no tā, ka Līga uztraucās, vai tik kāds nepadomā, ka esam izšķīrušies. Viņai bija svarīgi, lai savās sarunās pieminu arī viņu, un tā tas iegājies.

Toms: Man tiešām liekas, ka tas ir ļoti nepareizi. Vispār man liekas nepareizi, ka attiecībās cilvēki pazaudē savu individualitāti. Atzīstos, ka es arī šajā ziņā esmu upuris, un tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc visdrīzāk tomēr neapprecēšu Aneti. Manas lietas pārāk daudz ir kļuvušas par viņas lietām, un mums ir pārāk daudz mēs lietu, kuru dēļ esmu atteicies no es lietām, kas man pašam agrāk bija svarīgas.