Dr.Toms ieslīd man blakus pie letes vīna bārā, kuru esmu izraudzījusies par vietu mūsu pirmajam randiņam. Viņš ir virs 1,90 m, slaids, gudrs un apburošs. Es esmu virs 1,6 m un gandrīz paģībusi...

Pirms pasūtām dzērienus, mēs apmaināmies ar siekalām... uz vates kociņa. Kāpēc? Man nepieciešams viņa DNS paraugs, pirms lietas kļūst nopietnas.

Pēc ilgiem neveiksmīgu randiņu gadiem esmu atmetusi ar roku mīlestības meklēšanai ar draugu un savedēju palīdzību. Mans ap trīsdesmit gadus vecās randiņu slejas autores darbs līdzinājās neveiksmīgai romantiskajai komēdijai – bez laimīgām beigām (vai mīlas ainām ar Bredliju Kūperu!). Tāpēc, kad mana kolēģe ieminējās par jaunu randiņu interneta lapu, kura nodarbojas ar saskanīga DNS partnera meklējumiem, es padomāju, ka varētu mierīgi papildināt savu slikto randiņu bilanci. Man nebija ne mazākās nojausmas, ka tas mainīs manu dzīvi.

GenePartner.com ir kā scēna no zinātniskās fantastikas – lapa, kas analizē pāru DNS saderību. Tas ir pavisam vienkārši – novelc vates kociņu gar sava simpātiju objekta vaiga iekšpusi, nosūti to uz laboratoriju Šveicē (kopā ar 99 dolāriem) un gaidi atbildi, vai jūsu saderība ir svētīta ģenētiskajās debesīs. Kāpēc gan pazaudēt mēnešus pusdienojot un čīkstot, ja jūsu dubultās spirāles vienkārši nesatiek savā starpā?

Teorija par DNS randiņiem radusies no sasvīdušo T kreklu eksperimenta, kuru vadīja Šveices biologs Klauss Vedekinds. Viņš lūdza brīvprātīgus vīriešus valkāt vienu un to pašu T kreklu divas dienas ar noteikumu, ka viņi nelietos dezodorantu. Pēc tam grupiņa sieviešu ķērās pie smirdīgo kreklu apostīšanas un sarindoja tos pēc seksīguma. Izrādās, sievietes alkst pēc vīriešiem, kuru imūnsistēmas gēni (aka galvenā audu saderības kompleksa vai saīsinājumā MHC) atšķīrās no viņu pašu gēniem.

Zinātnieki secina, ka mēs neapzināti tiecamies pie vīriešiem, no kuriem atšķiramies, taču tādējādi sader mūsu MHC, jo tas var nodrošināt mūsu nākotnes kopīgajiem bērniem stiprāku imūnsistēmu.

Zinātnieki tic, ka imūnsistēmu atšķirības var pāriem nodrošināt arī augstāku auglības līmeni.

“Pat ja tu nevēlies bērnu, nostrādā instinkts,” saka kompānijas GenePartner neirobioloģe Tamāra Brauna. “Tevi bioloģiski velk pie personas, kas ir labākais iespējamais gēnu saderības variants.” Viņa apgalvo, ka ģenētiskā saderība rada to nepārprotamo un sensacionālo ķīmiju, ko mēs izjūtam ar dažiem īpašiem cilvēkiem.

Klements Čovs, filozofijas zinātņu doktors, Kornela universitātes ģenētikas pētnieks, apstiprina, ka cilvēks var potenciāli noteikt, vai ar partneri saderēs imūnsistēmas, bet viņš brīdina, ka šāds fenomens ir pārbaudīts galvenokārt ar pelēm. “Cilvēki ir sarežģīti,” viņš izskaidro. “Mums ir visdažādākie iemesli, kāpēc mēs izjūtam pievilcību pret citiem. MHC profili par romantiku neatklāj pilnīgi neko.” Pietiekami godīgi. Tomēr es nevaru atturēties no kārdinājuma noteikt savu ģenētisko laimi.

Ja runājam par randiņiem, tad es neesmu agresīvās uzvedības tips. Bet šīs molekulārās vīriešu medības ir attaisnojums, lai es beidzot varētu kļūt mežonīgāka. Bruņojusies ar DNS testu komplektiem, es pamazām aizmirstu par kautrību.

Es sašaurinu savu DNS randiņu loku līdz trim vecpuišiem. Ārsts, kurā esmu ieķērusies, mans labākais draugs gejs un apaļīgs, bārdains čalītis, kurš piegādā vīnu manā piemājas kafejnīcā.

Vispirms es ievērtēju vīna piegādātāju. Viņam mugurā tropisks krekls ar piespraudi, uz kura rakstīts viņa vārds – Tors. (Visi vārdi ir mainīti.) Pēc manas ievadrunas, ka šī ir ļoti jocīga lieta, kuru vajadzētu pamēģināt, viņš pie sevis kaut ko nomurmina, taču piekrīt.

Nākamais? Klints, mans labākais draugs gejs. Viņš nopriecājas, ja mums būs ideāla saderība, tad mēs kopā taisīsim smukus bērniņus, protams, ar nosacījumu, ka tas nebūs jādara vecajā labajā stilā.

Visbeidzot es sazinos ar dakteri Tomu. Mēs esam tikušies tikai reizi, kad viņš ārstēja kādu manu draudzeni un iedeva mums savu vizītkarti, lai varam sarunāt atkārtotu vizīti pēc izveseļošanās. Viņš bija jauks, bet es biju pārāk kautrīga, lai izrādītu interesi. Pateicoties tam, ka man ir visnotaļ jautrs iemesls, es uzroku viņa e-pasta adresi.

“Vai tu vēlētos iedzert kādu kokteili un apmainīties ar DNS?” Es rakstu, izskaidrojot, ka meklēju materiālu potenciālam rakstam. Viņa atbilde seko dažu minūšu laikā, viņš piekrīt. Mana sirds dauzās.

Neesmu īsti pārliecināta, vai viņam nebija laika izlasīt daļu par DNS, vai arī viņš domā, ka esmu viegli iegūstama. Mani apmierina abi varianti.

Pāris stundas vēlāk, kad viņš ieslīd pa durvīm, es saprotu, ka esmu izvēlējusies savu poniju šajās sacensībās. Pēkšņi es palieku nervoza. Ja nu mūsu gēni nesader? “Kā ārsts es zinu: lai pilnīgi apstiprinātu šo pētījumu rezultātus, būs jāpaiet vismaz piecdesmit gadiem,” viņš šarmanti mani pārliecina. “Līdz tam laikam būšu beidzis staigāt pa randiņiem... es ceru.”

“Un ja nu mēs esam lielisks pāris?” es jautāju.

“Nu tad viss ir lieliski!” viņš saka.

“Tu esi lielisks,” es nomurminu. Un tad viņš noskūpsta mani. Notiek vēl lielāka siekalu apmaiņa. Ar vai bez DNS testa man ir sajūta, ka mēs saderam.

Divas nedēļas vēlāk pienāk bieza aploksne. Es aizturu elpu un ar acīm noskanēju izrakstus. Saskaņā ar GenePartner esmu ideāli saderīga ar savu geju draugu Klintu. Mums ir 98% iespēju lieliskai grūtniecībai (Dabasmātei patīk ironizēt). Vīna tirgonis Tors un es neesam pārāk saderīgs pāris – mūsu “pievilcības simetrija” atrodas DNS izgāztuvē.

Un kā ar dakteri Tomu? Bioloģiski runājot, mēs esam “ļoti ieķērušies” viens otrā un mūsu mīlas bērns būtu ģenētisks brīnumbērns.

Es zinu, ka iespējas iemīlēties kādā tikai tāpēc, ka viņam ir pareizais MHC komplekts, ir niecīgas. Bet šajā brīdī esmu pārāk aizrāvusies, lai par to domātu. Toma gēni un manējie gēni kopā jau pavadījuši Ziemassvētkus, Valentīna dienu un pat maija svētkus.

Kā pierādījās, Tomam un man nebija vajadzīgi DNS testi, kas apstiprinātu mūsu dzirksteles. Bet bez šā eksperimenta man nekad nebūtu pieticis iekšu nosūtīt viņam e-pastu. Es ceru uz laimīgām beigām, bet katram gadījumam man sagatavota jauna iepazīšanās recepte: “Kāda ir tava attieksme pret zinātniskiem eksperimentiem?”