Nav runa par lepnumu,un diez vai es varētu pieņemt cilvēku ar saviem plusiem un mīnusiem,jo tas cilvēks būs man svešs ar saviem ieradumiem un parašām.Un vai ir vērts
atlikušo mūžu kaut kam pielāgoties,tikai tāpēc lai es nebūtu vientuļa.Es jau nēesmu vientuļa ,jo man pieder ļoti lielas vērtības un atmiņas no kopdzīves ar savu mirušo vīru.Un diez vai kāds iedos to lielisko miera sajūtu ikdienā .Diez vai.

Aizstāt var jebkuru. Tieši tādu nedabūsi nekad.Ir izvēle, vai nu dzīvot lepnā vientulībā vai sajust līdzās cilvēku ar saviem plusiem, mīnusiem....

Es 58 gados ar atraitnības stāžu 2 gadi.Uz āru viss kārtībā ,ar dzīves jēgu arī.Jādzīvo,lai redzētu kā izaug mazbērni .Ja man nebūtu 2 pieauguši bērni,diez vai es domātu par dzīves jēgu.Ja laulībā nodzīvoti bija 36 gadi,un ar katru gadu pieauga saticība un arī
mīlestība un vēl es varētu teikt ka man bija vislabākais vīrietis uz pasaules,tad diez vai es varētu pieņemt svešu vīrieti ,kas staigātu pa manu māju.Diez vai.Man mājās ir internets,ielūkojos nu tā starp citu aiz ziņkāres iepazīšanās portālā un padomāju nu priekš kam man tas vajadzīgs,jo nav nekā kas iekristu vēl acīs-par sirdi nav nemaz ko runāt.,kaut gan es vēl esmu vēl diezgan interesanta savos gados.Iekšēji jūtos diezgan slikti.

Latvijā vīriešus nevajag, Latvijā vajag sponsorus.

Sava vienīgā mīļotā cilvēka nāve būtu arī mana nāve. Diemžēl ir lietas, ko nekad nevar aizstāt.

Ja ilgākus gadus ir bijusi daudzmaz regulāra dzimumdzīve,tad pārtraukšanavar radīt visādas ginekoloģiskās kaites.Nemaz nerunājot par nervu problēmām.
Lai arī nepatīk,bet pāris reizes mēnesī seksu vajag.

nomira nomira ir jādzīvo tālāk, bet ja citu vīrieti nevar dabūt, tad atraite staigā visu mūžu kā tāds sažuvis un pelēks bieds visiem apkārtējiem.

atraitnes veel nu taa pusliidz (tiem kam patiik second-hand), bet shkjirtenes ar 1 vai 2 piekabeem- tas nu ir baigs variants!!

Latvijā atraitņu iespējams vairāk, nekā vīriešu pusmūža gados, bet vīrietis taču drīkst būt vecāks vai jaunāks .
Protams, ja nav savstarpējas mīlestības, kopīgu interešu, cieņas, tad nu nekā. Kas meklē , tas atrod.
Mani atrada tāds pats atraitnis kā es.

vnk. LV atraitņu pārāk daudz jau paliek samērā jaunos gados, bet brīvu vīriešu maz..:(
un vajag būt ne tikai brīvam, bet savstarpējai patikšanai..;)

Tikai nepalikt vienam/ vienai ! Ir tik daudz cilvēku, kuri zaudējuši dzīvesdraugus, daudz vientuļo, brīvo cilvēku. Vajag iet sabiedrībā, izglītoties, neaizmirst, ka IT dod lielas iepazīšanās iespējas. Atnāks jauna mīlestība, citāda , varbūt ne tik krāšņa, bet cilvēks nebūs viens. Man nepatīk, ka bieži tik pausts viedoklis par pašpietiekamību . Vienam būt ir grūti.

Mana klasesbiedrene kļuva par atraitni 20 gados. Es - 34, mana draudzenes - viena 32, otra 26. Tikai manai klasesbiedrenei ir jaunas attiecības. Bet visi apkārt to vien vārās - kas tad jums, jūs jaunas, gan jau atradīsiet sev kādu. Bet neviens, šķiet, neaizdomājas, ka mīlestība ir jūtas, kas nenomirst reizē ar otru. Jūtas paliek, ilgas un neizsaņotie sapņi. Protams, es no visas sirds gribētu, lai manas draudzenes satiek kādu, lai viņām nav jānodzīvo līdz sirmam vecumam vienām un mūžam stiprām. Par sevi? Es šaubos vai var divreiz mīlēt pa īstam. Bet ja nav mīlestības, tad kāda gan var būt runa par attiecībām.

Pazīstu atraitni, kurš dzīves laikā ar sievu dzīvoja kā suns ar kaķi. Tagad asarotu vaigu stāsta , cik laba bijusi. Glabā piemiņu , pārvēršot māju par muzeju. Piemiņa ir svēta, bet dzīve tupinās. Ir cilvēki, kuri dzīvo pagātnē.

Sakumā jau bija auksti gultā, ikdienā, bet man reti ir tukša māja: darbs, privātas stundas un skolnieki, bērni, draugi, bērnu draugi, sportošana, aizraušanas ar dažām interesantām lietām, lasīšana- diena ir pa īsu.:)

Es par atraitni paliku četrdesmit gados....nečīkstēju, bet rūpējos par bērniem, strādāju, vēl pamācījos... Nevajaga visas atraitnes " nolikt". Cilvēks pie visa pierod. Jā, ir vientuļi reizēm, gribas ,lai kāds pažēlo, neliek strādāt divos darbos...bet no otras puses kā iedomājos, ka vakarā ienāks varbūt piedzēries un kašķigs vīrietis un sāks bļaut..nē, labāk viena... :(

Mans vīrs gāja bojā nelaimes gadījumā ,kad man bija 25 gadi.Ar prātu jau es sapratu ,ka savu dzīvi es nokārtošu. Man vairāk bija žēl bērna ,kuram nu bija jāaug bez tēva.

Novēlu lai a būtu ilga un laimīga laulība līdz sirmam vecumam.Ja nu nesanāks,tad atceraties šo savu komentāru.

Kā tas ir, var saprast tikai tas cilvēks,kas to pārdzīvo.Un vajag saprast arī to,ka mēs katrs esam savādāks.Citam tuva cilvēka nāve ir pasaules gals,cits krisdams iekšējā panikā spēs pacelt otru.Nu nav tādas formulas -jādzīvo tā.Ir jau pareizas frāzes-līdzi neaiziesi un laiks visu dziedē,vai mēs katrs tās varam pieņemt.Uz āru viss ir kārtībā,bet kas notiek iekšā?

Man zināmajos piemēros par atraitnēm pirmspensijas un agrā pensijas vecumā kļūst, galvenokārt, tās sievietes, kuras sev par vīriem izvēlējušās smēķētājus ....

Es gan pazīstu tādas baismas vecenes, kurām atraitnība ir visas dzīves jēga...Nebeidzami stāsti par to ko nelaiķis teicis un ko darījis...Regulāra paraudāšanaš, čīkstēšana un iežēlināšana...Pie tam visiem zināms, ka dzīvojuši kā suns ar kaķi...Neskaitāmi gājieni uz kapiem...Bēgu no tādām kā velns no krusta!