Apgalvojums, ka sievietes nemāk pa īstam draudzēties, no pašām sievietēm dzirdēts gana daudz. Kāda bijusī draudzene izrādījusies ne tik balta un pūkaina, sakāpusi uz varžacīm vai atņēmusi vīru. Es teiktu – sieviešu pasaulē starp vārdiem draudzība un sāncensība droši var likt vienādības zīmi. Un patiesībā tas nemaz nav slikti, ja vien – gluži kā biznesā – konkurence ir veselīga.
Mazo princešu laiks
Viss sākas jau bērnudārzā, un tik naivi atklāta un nekautrīga sacensība laikam notiek tikai bērnībā. „Mammu, es gribu tādu pašu kleitu kā Katrīnai, nē – labāk vēl kuplāku!” „Man bērnudārzā ir visgarākie mati!” „Es esmu visskaistākā” – dzirdu no savas meitas vai katru dienu un apjaušu, ka neesmu pat piefiksējusi, kurā brīdī tas sākās. Kā man reaģēt? Vai teikt – nē, meitiņ, tu neesi visskaistākā, visas meitenes ir skaistas, un tādā veidā mācīt viņai latvisko pieticību? Vai tomēr ļaut izpausties šai sāncensībai, tādā veidā to akceptējot? Kad mazā meita runā pa telefonu ar savu labāko draudzeni, notiek gluži tas pats, viņu saruna sastāv no – „bet man šodien mamma nopirka Bārbiju”, „bet es rīt iešu uz kino”, „bet manam tētim ir jauna mašīna!” Ja pieaugušās sievietes nomestu visu savu ieaudzināto pieklājību, ētiskās normas, visus aprēķinus un rūpīgi apgūtos „tā vajag”, tieši šādas, manuprāt, būtu lielākā daļa, ja ne visas viņu sarunas. Bet tā, protams, nav, jo ar gadiem kļūstam rafinētākas un apzināti vai neapzināti secinām, ka tik atklāti jau nu nevar, vajag taču smuki draudzēties.
Cita līmeņa „konkursi”
Labāku augsni kā draudzība sāncensībai grūti atrast, jo sacensties jau var par visu – ne tikai par sasniegumiem karjerā, panākumiem pie vīriešiem, izskatu vai to, kurai foršāki bērni. Arī par to, kurai grūtāka dzīve, kura vairāk pelnījusi, lai viņu pažēlo, kuras asaras rūgtākas. Un iebildumi, ka īstas draudzenes jau tā nedara, man šķiet liekulīgi. Viņas to dara katru reizi, kad satiekas! Un, ja vien katrai no tā ir personisks labums, – lai tik turpina. Ja es, noklausoties savas draudzenes bēdu stāstu, varu sajusties laimīga par to, ka man tā nav, – vai tas ir kaut kas slikts, vai man par to jākaunas? Ja mums abām būtu slikti, kura kuru tad atbalstītu un ļautu paraudāt uz pleca? Vai – ja man piemetas baltā skaudība par to, ka viņa dodas ceļojumā uz Portugāli, bet es to nevaru atļauties, – vai šādi justies ir nosodāmi? Diez vai, jo nu man ir vairāk motivācijas pašai savā dzīvē atrast visas iespējas, lai arī es varētu vairāk ceļot.
Man šķiet, ka šajā sieviešu sacensībā, kas sākas jau bērnudārza grupiņā, ir kaut kas ļoti instinktīvs, sievietes (un vispār – cilvēka) dziļākajā būtībā iekodēts. Diez vai iespējams jebkad no tā atbrīvoties. Var vienīgi atrast maksimāli produktīvu veidu, kā šai sacensības vēlmei izpausties.
Bet par draudzenēm runājot – galu galā secinu, ka varbūt tieši tās, ar kurām visvairāk gribu sacensties, arī ir manas vislabākās draudzenes? Vai es viņām esmu to teikusi? Nē, jo esmu gudrāka :)
