Uz riska robežas

Lai cik arī dažādi būtu cilvēki un lai cik intuitīva mūsu saskarsme ar apkārtējiem – psihologi un antropologi jau sen definējuši vēlamo “gaisa burbuļa” rādiusu četrās līdz centimetram precīzās distancēs:

1. Intīmā zona (14 – 46 cm)

Mans īpašums, kurā labprātīgi ielaižu tikai emocionāli vistuvākos – savu mīļoto cilvēku, bērnus, vecākus, tuvākos draugus un radiniekus. Nevēlama svešinieka ielaušanās gadījumā ķermenis reaģē nekavējoties – esam gatavi varbūtējai cīņai vai bēgšanai. Vai vismaz izjūtam neslēptu nepatiku, pat ja mūsu sejā pavīd viltus smaids. Ir, protams, piespiedu izņēmumi – nu, kaut vai grūtās minūtes pārpildītā liftā, kad daudzu cilvēku intīmā zona, pārkāpjot visas riska robežas, spiesta pārtapt vienotā lifta zonā. Labi, ja līdzbraucēji spēj vienlīdz ieinteresēti ievērot nerakstītos “lifta likumus” – ne ar vienu nesarunāties, ieskaitot pazīstamus cilvēkus, izvairīties no acu kontakta ar citiem – vērot stāva numurus, saglabāt bezemociju “pokera’’ seju, jo vairāk cilvēku, jo mazāk ķermeņa kustību.

2. Personīgā zona (46 cm – 1,2 m)

Piemērots attālums draugu lokā, ierastajā darba vidē vai svinību reizē.

3. Sociālā zona (1,2 – 3,6 m)

Vēlamā distance, kontaktējoties ar mazpazīstamu personu vai svešinieku – remontstrādnieku, pastnieku vai jaunu darba kolēģi.

4. Publiskā zona (vairāk par 3,6 m)

Šāda distance ieteicama, vēršoties pie lielākas ļaužu grupas. Jo lielāks pūlis, jo mazāka privātā telpa. Jo mazāks “gaisa burbulis” – jo vairāk stresa, neapmierinātības un disharmonijas. Cilvēks, pētot briežus, trušus un žurkas, jau sen pierādījis pārapdzīvotības iznīcinošo ietekmi. Un tikai salīdzinoši nesen apzinājis un sācis respektēt pats savu “gaisa burbuli”.

Kad uzmācas… japānis!

Skaidrības labad jāteic, ka augšminētais burbuļa rādiuss pārsvarā attiecināms uz vidusmēra eiropieti, Ziemeļamerikas vai Austrālijas iedzīvotāju, kam vēlamā intīmā distance ir vidēji 25 cm. Turpretim daža laba dienvidamerikāņa komforta zona var pietuvoties teju vai metram. Tāpēc – ko vieni uztvers par normālu sociālu kontaktu, citi var tulkot kā nepieklājīgu uzmākšanos vai gluži pretēji – nedraudzīgu vēsumu. Arī Āzijas iedzīvotāji, kas pieraduši pie liela iedzīvotāju blīvuma, var atturīgajam amerikānim šķist pārlieku uzmācīgi.

Tāpat – viens burbulis pilsētniekam (lielpilsētā līdz 46 cm, mazpilsētā – līdz pat 1,2 m), pavisam cits – lauciniekam.

Cilvēkam, kurš audzis reti apdzīvotos plašumos, ir prasība pēc lielas personiskās telpas, un, ja sasveicinoties rokasspiedienu viņš labprāt aizstās ar rokas pamāšanu no paliela attāluma, neuztveriet to personiski, tas nebūt neliecinās par nevēlēšanos tuvināties.

Tamdēļ, lai izvairītos no pārsteidzīgiem spriedumiem un nekorektiem pieņēmumiem, vērojiet, vērojiet un vēlreiz vērojiet. Nepārprotamas zīmes, kas liecina par nevēlamu riska zonas pārkāpšanu:

• cilvēks, jums tuvojoties, nedaudz atlieksies,

• ja pārlieka tuvība būs pilnīgi nepieņemama – atkāpsies,

• nelabprāt atbildēs jūsu skatienam,

• jūsu rokasspiedienam atbildēs ar maksimāli izstieptu roku, lai noturētu jūs pieņemamā attālumā.

Nepieskaries, nenotrauc!…

Kurš gan no mums nealkst atzinības, tīkamu pieskārienu, glāstu… Un kurš gan savureiz nav sastindzis nepatikā par nevēlama partnera šķietami draudzīgo tuvināšanos. Ne velti maģiskais pieskāriens tiek uzskatīts par vienu no izteiksmīgākajiem vēstījumiem cilvēku saskarsmē. Tāpēc jo īpaši svarīgi iespējamo efektu nepārvērst neatgriezeniskā defektā.

Ar vieglu pieskārienu sarunu biedra rokai, elkonim, mugurai nepārprotami paudīsim savu draudzīgumu, vienlaikus saasinot partnera uzmanību konkrētajā brīdī teiktajam. Un atkal vērosim – smaids, paplašinātas acu zīlītes, piešķiebta galva, vēlme tuvināties jums – būs pozitīvs signāls labvēlīgai saskarsmei.

Pārlieku sirsnīgu pieskārienu sarunu biedrs var tulkot kā valdonīguma vai greizsirdības izpausmi vai, gluži pretēji, tas liecinās par jūsu paša vājumu – atzinības un emocionāla kontakta deficītu.

Amerikāņu psihologi, veicot interesantu pētījumu dažādu valstu galvaspilsētu kafejnīcās, novērojuši, ka fizisko pieskārienu apetīte ir kardināli atšķirīga.

Ja stundas laikā kafejnīcā Parīzē pieaugušie pieskaras viens otram vairāk nekā simts reižu, tad kafejnīcā Londonā atturīgie angļi šādam kontaktam ļaujas labi ja reizi...

Turklāt ierastajam „gaisa burbuļa” rādiusam ne vienmēr ir izšķiroša nozīme – piemēram, pārapdzīvotībā mītoša japāņa vēlme pietuvoties sarunu biedram nebūt neliecinās par viņa vēlmi kādu apkampt vai sabučot.

Lai nu kā – svarīgi atcerēties, ka āda ir cilvēka visjutīgākais orgāns. Tāpēc lieki neriskējot, fizisku pieskārienu savureiz varbūt vērts aizstāt ar kādu simbolisku atzinību – draudzīgu smaidu, pozitīvu galvas mājienu vai labu vārdu.

Mans nams – mana pils...

Ne mazāk svarīga par „gaisa burbuļa” respektēšanu ir tolerance pret otra cilvēka iezīmēto teritoriju darba vietā, mājā, mašīnā – uz krēsla atzveltnes atstāta žakete, uz dīvāna nomests žurnāls... - tā nav vienkārša nevērība, tā ir apkārtējo zināšanai izlikta STOP zīme. Nelauzieties aizslēgtās durvīs!

Īpaši saasinātu teritorijas izjūtu psihologi novērojuši daudziem autoīpašniekiem – tabu zonu ap savu spēkratu palielinot pat desmitkārtīgi. Viņš pieklājīgi palaidīs pa priekšu, atvēlot daļu savas privātās telpas, kādu, kas gribēs ieiet pirms viņa liftā, bet ellīgi sadusmosies, ja cits braucējs ieņems vietu viņam priekšā uz šosejas, pat ja vienmērīgu un drošu satiksmi tas netraucēs.

Ir, protams, vēl viena alternatīva pozitīvas saskarsmes meklējumos ar cilvēkiem. Bez rādiusiem, metriem un centimetriem ļauties tīri cilvēciskai intuīcijai, paturot prātā senseno bausli – nedari otram to, ko negribētu, lai dara tev.