„Man jāsaka liels, liels paldies manai mammai, kura mani jau mazu mācīja, ka nevajag naudu iztērēt visu līdz pēdējam. Jāskatās, lai vienmēr kāds latiņš paliek pāri maciņā. Arī ar draugiem man ļoti paveicies, it sevišķi tīņu gados, kad teju visa dzīve atkarīga tieši no draugiem.

Jau kopš tīņu gadiem manā makā vienmēr ir sīknauda. Pēdējos trīs gados man ir izveidojusies tāda naudas krāšanas tradīcija: esmu sagatavojusi sev speciālu kastīti, kurā ieberu sīknaudu vai ielieku kādu lielāku naudaszīmi, ja zinu, ka bez tās uz kādu laiku varu iztikt. Cenšos ar naudu apkārt nesvaidīties, bet tērēt pārdomāti un

ik pa laikam kaut ko iebērt savā naudas kastītē. Pirms kāda pusgada izskaitīju,  ka tajā kastītē jau man ir kādi 80 lati.

  Vismaz kaut ko lieku varu nopirkt, ja nu kas.

Citām ir drēbju vai kurpju atkarība, bet man atkal ir atkarība no tā, ka manam ledusskapim mājās vienmēr ir jābūt pilnam. Tas nekas, ka pusi neizēdu un nākas izmest. Taču no šīs manas atkarības man palīdz atbrīvoties mana meitiņa, kura pasaulē nāca pagājušajā gadā.

Ko domāju par mērķtiecīgu naudas krāšanu bankā vai kādā apdrošināšanas kompānijā?

Teikšu godīgi – man jau šobrīd ir atvērts konts, kurā iekrāju naudu savam trešajam pensijas līmenim. Un arī savai meitiņai atvēršu kontu, lai katru mēnesi tajā varu ielikt dažus latiņus un meitai jau uz 18 gadu jubileju ir iekrājusies nauda savam dzīves sākumam.

Atceros, kad man bija kādi 13 vai 14 gadi un biju aizbraukusi apmaiņas mācību programmā uz Vāciju, mani ļoti fascinēja manas ģimenes, kurā tolaik dzīvoju, stratēģiskā budžeta plānošana. Viņi visi sasēdās pie galda, skaitīja čekus un plānoja, ko var atļauties un ko nevar.

Nē, nē – pati čekus nekrāju, man no tām lielajām summām, kuras tērēju, ir bail.

Mans draugs gan pretēji – krāj visus čekus. Varbūt arī man, kad beigsies jaunības trakums, būs jau 30 un arī meitiņa būs paaugusies, attieksme pret čekiem un budžeta plānošanu mainīsies.

Pārāk domāt nevajag, sāks kūpēt galva

Bērniņš man vēl ir tik maziņš, ka viņam īsti neko nevajag. Kad sāks iet skolā, tad gan izdevumi pieaugs. Būs vairāk jāietaupa. Bet par to tagad necenšos domāt. Ja cilvēks sāk domāt par lietām, kas tikai būs (it sevišķi ar naudas izdošanu saistītām), var sākt kūpēt galva, jo saproti – jāmaksā rēķini, par pārtiku, to, to un vēl to… Veidojas sajūta, ka vispār neko nevar atļauties. Tieši mēs, sievietes, šādos brīžos sevi atstājam pēdējā vietā. Bet tā nevajag.

Savā dzīvē cenšos visam atlicināt naudu. Arī sev. Man kā skatuves cilvēkam ir svarīgi izskatīties labi un vienmēr ar dzīvi apmierināti. Reizi pa reizei sevi palutinu kādā spa vai skaistuma procedūrā."