Sarunā ar šo puisi - vīrieti, divu bērnu tēvu, ģimenes cilvēku, veiksmīgu biznesmeni, kas jau daudzus gadus iet sevis un pasaules izprašanas ceļu, ņemot talkā jogu, psiholoģiju, citas garīgās prakses, piebildu: lai nonāktu pie tik kompakta rezumē, varu iedomāties, kam jāiziet cauri. „Tu zini, jāizlien caur tādu ellīti!” Arī lasītājs var nojaust nebūt ne īso un vieglo procesu, notikumus, sāpes un pārējo, kas atnes šo īso atbildi. Skatāmies, kurā jomā gribam – visur kripatiņas lielums informācijas un spēka ziņā tas ietilpīgākais: mazītiņš briljantiņš dzīvāks un vērtīgāks par milzu stikla brošu, esences piliens jaudīgāks par litru zāļu. Ikviens „reklāmists” zina: 20 sekunžu klips var maksāt un vēstīt to pašu, ko gara filma. Jā, un mistisko, seno zīmju pazinējs piekritīs jogu teicienam, ka

visspēcīgākā sakrālā figūra ir punkts - kā visa potenciālā iespēja vai arī noslēgums.

Vēlētos atritināt šo punktu, nolikt briljantu zem lupas un izpreparēt esences sastāvdaļas. Vispirms paša aforisma autora vārdiem, jo lūdzu viņu nedaudz izvērst sakāmo. „Tikai sieviete spēj pamodināt vīrietī iekšā snaudošo potenciālu un izpausties uz āru, pilnveidoties, būt mīļam, saprast, kas ir maigums un mīlestība. Vīrieši ir tik vāji un rupji, ka nevar aktivizēt sievietes iekšējā potenciāla izpausmi. Savukārt sievietes neprot atrast pareizo valodu, izpausmi, tēlu, kā to nodot vīriešiem saprotamā formā un vārdos, kas ir maigums un spēja just.”

Veidojas tāds kā apburtais loks – ne sākuma, ne gala. Un, ja vēl atceramies, ka pamati tam, kādi mēs kā sieviete vai vīrietis esam, likti bērnībā, vērojot citu vīrieša – sievietes attiecību modeli, mūsu vecākus... Viņiem savukārt - vērojot savus... Visi psiholoģijas novirzieni to atzīst, visas garīgās prakses atgādina: Austrumi ar savu konceptu par iņ-jan vai ha- tha, kristietisms ar bausli „tev būs savu māti un tēvu godāt, lai tu ilgi un laimīgi dzīvotu”. Piemēru cik uziet! Tik daudzos pašizaugsmes, personības un ezotērajos treniņos ar to vien strādā, kā šķetina samezglojušās attiecības dzimtā un ģimenē: kuram gan vēl nav zināms, ka sievietes attiecības ar vīriešiem nosaka viņas attiecības un jūtas pret tēvu vai arī otrādi; zēna pirmā sieviete, kas daudzējādā ziņā noteiks to, kādas viņš redzēs un jutīs pārējās sievietes, būs viņa māte. Un, ja pirmajā brīdī gribas teikt "man nu gan tā nav", tad uzdrošinos apgalvot –

nekā nebija, vajag paurķēties sevī un bērnībā piedzīvotajā dziļāk.

Aplis, no kura neizrauties, vai dvēseles dziedināšanas zelta atslēdziņa?

Izteikšu nākamo apgalvojumu. Īsi un konkrēti. Visu pasaules nelaimju un bēdu pamatā ir nesakārtotas vīrieša – sievietes attiecības. Sākot ar pašam savu „iekšējo vīrieti-sievieti”, turpinot ar attiecībām ar vecākiem, vēl tālāk – ar partneriem... Ne jau tikai privātajā līmenī: sabiedrības, valstiski, nu – kur vien skatāmies! Jo visu, visu, visu šajā pasaulē veido konkrēti cilvēki. Un daudzu (kaut patiesībā būtu jāsaka „visu” - tā būtu taisnība, tikai ļoti jau nu fatāli skanētu) cilvēku sirsniņas, dvēseles, būtības – sauciet kā gribat to mūsu daļu, ko katrs saprotam kā „es pats”, - ir slimas. Savstarpējas mīlestības un maiguma neesamība, „skeleti skapī” pat ārēji ļoti jaukās ģimenēs – tas viss katram atnes kādu savu īpašu sāpi, kas lielā mērā nosaka absolūti visu viņa turpmāko dzīvi. Visās jomās. Var jau gānīties, ka valsts un varasvīri ir nelieši un zagļi, kas visu tikai sev... Var taisīt revolūcijas un mītiņus, bet tas būs tas pats, kas plūdu laikā aizvērt vannas istabas durvis, nevis saremontēt krānu. Paši labi zinām pirms 20 gadiem ar asarām acīs teikto: „Brīvību, neatkarību!...” Labi, dabūjām. Bet vai pietika zināšanu – ne jau intelektuālo, bet sirds inteliģences, ko ar to darīt - ar tik lielu spēku kā brīvība!? Pašu kompleksi, ierastās shēmas – zagt, melot, izlocīties, raust sev – bija tas, kas labāk pazīstams. No bērna kājas vairums, ar ļoti retiem izņēmumiem, dzīvo ar SAJŪTU, ka viss ir cīņa, ka jāmelo, ja ne tu, tad tevi apkrāps, apzags, ienīdīs. Un, ja vēl kādā iedvesmas brīdī centīsies būt mīļš, jauks - noteikti atradīsies kāds, kas tevi par to izsmies. Kāds paziņa, labs fotogrāfs un arī, tā sakot, „ceļa gājējs”, nesen man pastāstīja kādu līdzību. „Zini, kādi ir pasaules lielākie meli? Kad velns brīnumjaukā, pārtikušā, laimīgu cilvēku apdzīvotā vietā ložņā no viena pie otra, viltīgi ausī čukstot: „Visiem nepietiks, visiem nepietiks mīlestības, laimes, veselības, bagātības...”” Fantastisks, ļoti īss un dziļš stāsts. Jo patiesībā viss mums ir. Tikai kaut kāda mūsu daļiņa visu laiku šaubās, baidās, netic...

Tieši tāpat arī savstaŗpējās attiecībās: var ilgoties pēc prinča (vai princeses) baltā zirgā un tīru sirdi, bet kas notiek tad, kad liktenis un zelta zivtiņa to sagādā? Paša kompleksi, nepilnvērtības sajūta neļauj atvērties, uzticēties, būt atklātam. Kā gan citādi, ja spilgtākos nospiedumus sajūtu veidā atstājis tēvs alkoholiķis vai bijušais vīrs, kurš saka, ka ar savu celulītu tev nu nekādu izredžu turpmāk. Ka sievietes ir maitas, kuras piekrāpj vai kuras pašiem jāpiekrāpj un „jānoliek pie vietas”, citādi trauslo vīrieša sirdi (jā, jā! – viņiem ir jūtīgas dvēseles arī) atkal salauzīs... Bailes, ka viss tik un tā būs slikti, jo cilvēki ir slikti, negodīgi un „tādi ir likumi: kurš kuru” — o, jā, tas gan pazīstams un neapstrīdams. Kamēr iekšējā sieviete būs konfliktā ar iekšējo vīrieti, ārējais vīrietis būs ar tādiem pašiem defektiem. Un otrādi.

Nedaudz ezoterikas ... sabiedriskā līmenī

Atļaušos padalīties tajā, ko redzu, ko sajūtu visapkārt Latvijā. Cilvēcisko attiecību līmenī – sieva un vīrs, vecāki un bērni, kaimiņi–kaimiņi utt, u.tjpr, redzu ne jau agresoru un upuri, ne jau alkoholiķi un līdzatkarīgo, arī ne izmisušu bezdarbnieku un pārstrādājušos darbaholiķi. Kaut kā pēdējā laikā es to redzu un saprotu kā totālu neticību mīlestībai, skaistumam, cēlumam un godīgumam pasaulē, pareizāk – cilvēkiem nav zināšanu dziļi sevī, ka kaut kas tāds vispār ir normāli. Ne jau tikai privātās attiecībās: tas, kas šobrīd notiek valstiskā līmenī, ir tieši tas pats. Iedomājieties paši, kas notiktu, ja šajā vietā es uzrakstītu, ka tie, kas pārvalda valsti, nemāk mīlēt ne sevi, ne mūs. Godīgi sakot – esmu simtprocentīgi pārliecināta, ka tā arī ir. Tikai, redz, kaut kā nav pieņemts teikt, ka viņiem mūs jāmīl. Vai vairāk jāmīl sevi.

Jāmīl sevi kā unikālu būtni, kurai ir iespējas palīdzēt organizēt citu cilvēku dzīves,

mīlēt sevī godīgumu, cēlumu, starp citu – arī stingrību un spēju atšķirt patiesību no meliem, ja reiz kāds ir pelnījis bardzību. Kopt to un zināt, ka nu jau ir laiks, kad ne tikai darbus, bet arī domas redz. ...Un, lūdzu, nelietojiet uzreiz šajā vietā pierasto domāšanas klišeju, ka valsts un mīlestība ir dažādas lietas un ka Baiba nesaprot, ko runā. To, ko saprot, to runā.

Daži terminu skaidrojumi, lai nerastos pārpratumi.

Tantra nav tikai un vienīgi mācība par intīmo sfēru. Tā ir mācība par vīrišķā un sievišķā vienotību visos līmeņos, un visbiežāk dzirdētais „tantra ir īpašs sekss” runā tikai par vienu, nelielu tantras jomu tantras sakarā. Zinu jogus tantriķus, kuri devuši celibāta solījumu: viņi meditē, praktizē „sievišķā – vīrišķā” saplūsmi citos veidos.

Iekšējais vīrietis – iekšējā sieviete: neatkarīgi no tā, kas esam, abiem jābūt balansā. Vīrietim iekšējā sieviete būs viņa emocionālās puses izpausmes: piemēram, mākslas izjūta, ēst gatavošana, jūtīgums... Tūkstoš variantu – katram savs. Sievietei iekšējais vīrietis saistīts ar stabilitāti, iekšējo spēku, loģisku izšķirtspēju utt...