Protams, daudzi teiks – viss jau atkarīgs no tā, kāda tad būs uzrunātāja, vai patrāpījusies noskatītā vīrieša „gaumē” vai ne visai! Un šiem teicējiem būs pilnīga taisnība, jo „o, forša!” un „nu, tā...” kontekstā pirmo iespaidu (ja sākotnēji tas bijis gaužām „remdens”) kardināli mainīt uz labo pusi iespējams ārkārtīgi reti. Vēl gan jāpatur prātā, ka

būtiska nozīme ir arī pašai uzrunai

– ne jau nu vienmēr būs tik vienkārši, ka daiļā dzimuma pārstāve pieies klāt un spers laukā: sveiks, gribu iepazīties! (tā vietā realitātes pieskaņas labad drīzāk imitēs kādu ikdienišķu situāciju, piemēram, pajautājot ceļu uz...)...

Tātad – iztēlojamies, ka kaut kur sabiedriskā vietā (ielas malā, tramvaja pieturā, stacijas uzgaidāmajā telpā, lielveikala ejā utt.) tiek pamanīts kāds vīrietis „labākajos gados” (stiprajam dzimumam to gan esot mazāk nekā sievietei, bet tas nu tā...) bez riņķa zeltnesī, kas piesaista kādas mūsu laikiem atbilstošas, par sevi pietiekami pārliecinātas un izskatīgas būtnes (jā, dabiski foršas!!! :)) uzmanību.

Viņa liek lietā radošo izdomu un drīz vien atbilstoši situācijai nolemj, kādā veidā sākt sarunu – vai ar banālo jautājumu „cik būtu pareizs laiks?” (tagad, kad faktiski ikvienam visur ir līdzi mobilie tālruņi vai varbūt turpat tuvumā pie sienas karājas laikrādis, šāds jautājums, jāpieļauj, būtu mazliet savāds) vai, piemēram, ar nezinātājas virtuozitāti

apjautājoties par kādu tuvumā esoša veikala vai kāda cita objekta atrašanās vietu.

Pat tad, ja jautātāja izskatīsies vizuāli atbaidoša, ticamākais, pirmā reakcija noteikti nebūs klaji noraidoša, jo atbildēt uz jautājumu vai palīdzēt sievietei galu galā ir džentlmeniski svēta lieta. Kas notiks pēc tam – saruna attīstīsies tālāk, sekos neliela pastaiga, varbūt pasēdēšana kafejnīcā un beigās notiks apmainīšanās ar tālruņu numuriem, to noteiks virkne dažādu faktoru (ej nu sazini, varbūt čalis gaida draudzeni? Varbūt viņam pēc pāris minūtēm tuvumā svarīga tikšanās un „nejauši” satikt viņu nāksies vēlreiz?)...

Bet, atgriežoties pie runas par iekšējām sajūtām, tad, domājams, uzrunātajam atkarībā no garastāvokļa rakstura un pasaules uztveres tās mīsies ar prieku, pārsteigumu un pat aizdomām. Kāpēc aizdomām? Pāris vārdos – neliela personīga atkāpe.

Kad pirms gadiem 15 vienā no toreizējiem Rīgas padomju laika monstriem, ko tolaik sauca par universālveikaliem (kādu laiku pirms norvēģu invāzijas) visai dīvaina jauniete pienāca klāt un uzdeva pāris savādu jautājumu par pasaulīgām lietām, ar acs kaktiņiem centos saskatīt, kurš no apkārtējiem tur rokā slēpto kameru... Jo tieši tāda bija pirmā doma – jautri ļautiņi „ķer” apkārtējos uz muļķa ar jokainu jautājumu palīdzību... Tomēr izrādījās, ka nekādas slēptās kameras nav un attiecīgā dīvainīte šādi uzrunā cilvēkus, lai, iedodot lapiņu ar adresi, uzaicinātu jaunus dalībniekus uz kārtējo svaigi dibināto draudzi vai sektu...

Taču, ja uzrunātāja būs gana apburoša, tāda, uz kuru ir vērts atskatīties, ar garantiju – aizdomām laika neatliks un uzrunātajam šāda uzmanība būs vismaz patīkams akcents pelēcīgā dienā. Nav izslēgts, ka to pavadīs lielā ātrumā prātā izdomāti varianti, kas varētu notikt tālāk – sākot ar kafijas pauzi ar jauko jauniegūto paziņu un beidzot ar randiņu šā vārda pilnā nozīmē! Līdz ar to –

ja pamani kādu čali, ko varētu būt vērts uzrunāt iepazīšanās nolūkā, – uz priekšu, jo zaudēt īsti nav ko.

Dabūsi „kurvīti”? Nav liela bēda! Būs kur sēnes salikt! Un sēņojot izmēģināt laimi vēlreiz, uzrunājot nākamo...