Tomēr, kā uzskata Sieviešu cilvēktiesību programmas (SCP) vadītāja Šerila Tomasa, kura jau ilgus gadus cīnās pret vardarbību un visā pasaulē palīdz popularizēt sieviešu cilvēktiesību jautājumus (par šo darbību žurnāls "Newsweek" viņu iekļāvis 150 pasauli mainījušo sieviešu sarakstā "Women Who Shake the World"), un viņas kolēģe, tiesnese Ketrīna L.Kveitensa, – ar vardarbību nav jāsamierinās un pret to ir jācīnās.

Kā to darīt, abas dāmas, kuras pagājušonedēļ viesojās Rīgā, seminārā stāstīja Latvijas nevalstisko organizāciju pārstāvjiem, kā arī Latvijas tiesnešiem, prokuroriem un policijas pārstāvjiem.

Par šiem Latvijā tik aktuālajiem jautājumiem viņas iztaujāja arī portāls TVNET.

Kāds bija iemesls, kādēļ pievērsāties tieši sieviešu tiesību aizsardzībai?

Šerila Tomasa: Organizācija "Advokāti par cilvēktiesībām", kurā darbojos jau divdesmit gadus, nodarbojas tieši ar sieviešu cilvēktiesību jautājumiem. Un patiesībā vardarbība pret sievietēm joprojām pasaulē ir viena no visvairāk pārkāptajām cilvēktiesībām, tāpēc esam pievērsuši un joprojām pievēršam īpašu uzmanību tieši šim jautājumam, jo - nav noslēpums, ka vardarbība nodara ļoti lielu kaitējumu gan sievietēm, gan bērniem.

Šī problēma ir aktuāla arī Amerikā?

Vardarbība ģimenēs ir problēma jebkurā pasaules malā, tostarp Amerikā. Vienīgi varbūt tā lielākā atšķirība ir tā, ka jau vairāk nekā četrdesmit gadus pieņemam un apstiprinām likumdošanu, kas palīdz novērst vai pasargāt cietušos no šāda veida vardarbības. Citās valstīs varbūt šis process ir mazliet jaunāks, šie likumi tiek pašlaik izstrādāti un pieņemti. Bet

principā jautājums par vardarbību ģimenē ir aktuāls visās pasaules malās.

Vai vardarbība izpaužas vairāk emocionāli vai tomēr fiziski – piemēram, kā visiem zināmajā filmā "Gultā ar ienaidnieku"?

Vardarbība ģimenē ietver gan fizisko, gan emocionālo vardarbību, un principā, ja paskatāmies uz neseniem pētījumiem vairākās pasaules valstīs tieši par fizisko vardarbību, dati liecina, ka

10 līdz 69 procenti sieviešu ir bijušas pakļautas fiziskai vardarbībai.

Ja šajos skaitļos mēs ietvertu arī emocionālo vardarbību, skaitļi varētu būt stipri lielāki.

Kādēļ cilvēki, jūsuprāt, ir tik vardarbīgi? Jo skaitļi, ko minējāt, ir šokējoši...

Pēdējie pētījumi, kas pētījuši vardarbības cēloņus ģimenē, – un tā ir gan seksuālā, gan fiziskā vardarbība, gan iebiedēšana un iespaidošana utt. – liecina, ka vairumā gadījumu vīrieša vardarbībai pret sievieti cēlonis ir vīrieša vēlme kontrolēt sievieti un parādīt savu varu. Tas parasti ir galvenais iemesls.

Tiesnese Ketrīna L. Kveitensa seminārā "Vardarbība ģimenē". Foto: ASV vēstniecības arhīvs

Nav noslēpums, ka dažkārt šādās situācijās – un īpaši Latvijā – tiek vainota tieši sieviete, kura vīrieti esot izprovocējusi...

Šāds uzskats valda ne tikai Latvijā, bet arī citās pasaules valstīs – ka atbildība par vardarbību pret sevi ir jāuzņemas upurim. Bet es pilnībā šādam uzskatam nepiekrītu, un uzsvars ir jāliek uz to, ka

tas, kurš ir bijis vardarbīgs pret otru cilvēku, ir arī atbildīgs par to, ko ir izdarījis.

Līdz ar to ir jākoncentrējas tieši uz varmāku, uz to, kā viņš šajā situācijā ir rīkojies; upuri, lai ko viņš būtu darījis, vainot notikušajā ir nepareizi.

Loģisks šķiet jautājums: vai Amerikā tiek ierosināts daudz tiesas procesu par vīrieša vardarbību pret sievieti?

Atkal man jāteic, ka šādas tiesas prāvas ir ne tikai Amerikā vai Latvijā, bet visā pasaulē, un dati liecina ne tikai par vīriešu vardarbību pret sievieti, bet par vispārējo vardarbību. Pētījumi ir veikti vairāku gadu garumā, un statistika vēsta – katra trešā sieviete savā mūžā ir piedzīvojusi vardarbību; taču vēlreiz gribu uzsvērt, ka tā nav tikai vīrieša vardarbība pret sievieti.

Šķiet, Latvijā šādi pētījumi nav veikti, bet principā ļoti daudzās valstīs tiek apkopoti dati, kas ļauj spriest par tendencēm.

ASV vēstniece Latvijā Džūdita Gārbere uzrunā semināra dalībniekus. Foto: ASV vēstniecības arhīvs

Vai ir apkopta informācija par to, cik daudz sieviešu vēršas tiesībsargājošās iestādēs, lai ziņotu par šādiem gadījumiem?

Ketrīna L. Kveitensa: Man nav konkrētu skaitļu, bet Minesotas štatā, kur strādāju, ir vesela komanda – policisti, tiesneši un pat atsevišķa tiesa, kas izskata vardarbības gadījumus ģimenē. Protams, tas pierāda, ka šī problēma ir ļoti aktuāla. Principā var teikt, ka lielākā daļa – vairāk nekā piecdesmit procentu – gadījumu ir tieši vardarbība ģimenē. Tā Amerikā, kā redzams no Minesotas štata piemēra, ir liela problēma, jo tiesā uz izskatīšanu šādas lietas krājas aizvien vairāk. Protams, jāatzīst, tie gadījumi, par kuriem mēs zinām, ir tikai aisberga redzamā daļa. Atsevišķa

aptauja ir parādījusi, ka no septiņiem šādas vardarbības gadījumiem tiek ziņots tikai par vienu.

Tas tikai parāda, cik patiesībā šī problēma ir dziļa, jo sešas sievietes no septiņām izvēlas klusēt un neziņot.

Manuprāt, tas ir absolūti nepareizi.

Šerila Tomasa: Protams, bet ir ļoti daudz iemeslu, kāpēc sievietes izvēlas neziņot, – kauns par to, kas noticis; sabiedrības spiediens un uzskats, ka ģimeni nepieciešams noturēt kopā un ka ziņošana par šādiem gadījumiem varētu izjaukt ģimeni. Taču bieži viens no iemesliem ir tiesu sistēmas nespēja pasargāt upurus, tāpat ne vienmēr tiesu sistēmas iestādes ir pietiekami spēcīgas, lai iejauktos šādās situācijās. Tie parasti arī iemesli, kādēļ sievietes izvēlas neziņot par piedzīvoto.

Kā mēs uzzinājām nupat notikušajā apaļā galda diskusijā – ja Latvijā kāds ziņo par vardarbību ģimenē un pat gadījumā, ja varmāka ir vīrietis, nevis sieviete, - tad var būt gadījumi, kad sievietei tiek atņemti bērni, lai viņi nedzīvotu vardarbīgajā vidē. Manuprāt, tas ir vēl viens papildu iemesls, kādēļ sieviete bieži izvēlas nevērsties pēc palīdzības un neziņot.

Divas dienas viesojaties Latvijā un esat tikušās ar mūsu speciālistiem. Vai, runājot ar viņiem, jūs pārsteidza kādas Latvijas tendences?

Ketrīna L. Kveitensa: Liekas, ka Latvijā ir aktuāls tieši provocēšanas koncepts, jo ļoti daudz tiek runāts par to, ka tieši upuris ir izprovocējis vardarbību. Bet mūsu atbilde šajā gadījumā būtu:

kā jebkāda veida mutiska provokācija var attaisnot fizisku vardarbību?!

Ļoti uzkrītoši tas bija Daugavpilī, kur arī tikāmies ar nevalstisko organizāciju pārstāvjiem un kur tika izspēlētas lomu spēles. Doma bija: kā rīkoties, lai es neizprovocētu vīrieti... Tas tiešām šķieta pārsteidzoši, lai gan mūs īpaši vairs nekas nepārsteidz.

Kas ir pirmais, ko būtu jādara sievietei, kura saskaras ar fizisku vardarbību?

Ketrīna L. Kveitensa: Domāju, ka ir grūti dot vispārējus ieteikumus, jo principā sieviete ir vienīgā, kas spēj novērtēt situāciju, un viņa arī vienīgā saprot, kas novērsīs vardarbības draudus saskarē ar konkrēto vīrieti, kas viņai varētu palīdzēt un kā situāciju nepadarīt sliktāku. Līdz ar to es tiešām ieteiktu izvērtēt konkrēto situāciju.

Šerila Tomasa: Mūsu vēlme – kā cilvēkiem, kas uz šo situāciju skatās no malas, būtu: zvani policijai! Taču pieļauju, ka sieviete tā ir rīkojusies, taču – rezultātā viņai ir atņemti bērni. Vai arī mēs teiktu: ej prom no mājas, taču arī tā viņa jau iepriekš ir rīkojusies, un nākamajā reizē par to ir piekauta vēl smagāk. Līdz ar to ir ļoti grūti ieteikt kādu konkrētu risinājumu.

Varbūt vienīgais, ko varam darīt un kā varētu palīdzēt šādā situācijā, ir – informēt par visām palīdzības iespējām, kādas sievietei tuvākajā apkārtnē pieejamas. Piemēram, ir krīzes centri, kuros viņas var vērsties; varbūt ir vēl kāda papildu informācija, ko viņas līdz šim nezināja – kur vēl var saņemt palīdzību. Tādēļ mūsu galvenais uzdevums būtu informēt sievietes par to, kur un kā meklēt palīdzību. Būtu ārkārtīgi labi, ja masu mediji biežāk atgādinātu par organizācijām, kas palīdz sievietēm: centru „Skalbes”, „Marta”, „Drošā māja” u.c.

Amerikā sievietes acīmredzot ir informētas, kur meklēt palīdzību. Vai, jūsuprāt, Latvijas sievietes arī zina, kā rīkoties šādās situācijās?

Šerila Tomasa: Nezinu, cik lielā mērā šī informācija ir pieejama, bet no tām sarunām, kas mums līdz šim ir bijušas ar krīzes centru un nevalstisko organizāciju pārstāvjiem, secinājām, ka ir pieejamas gan "karstās" telefonlīnijas, gan krīzes centri. Līdz ar to – dažāda veida palīdzība ir pieejama, un informācija par to tiek sniegta. Jautājums, protams, - cik daudzas no sievietēm šo informāciju sadzird.

Vai esat plānojušas atgriezties Latvijā un nolasīt lekciju par šo tēmu plašākam sieviešu lokam?

Protams! Ļoti laba ideja!

Kāds būtu jūsu novēlējums Latvijas sievietēm?

Ketrīna L. Kveitensa: Vienīgais, ko varu atgādināt, – sievietēm ir tiesības dzīvot bez vardarbības, sievietēm ir tiesības justies drošām savā mājā, savā apkārtējā vidē, un viņām ir tiesības justies droši un zināt, ka valsts viņas aizsargās.

Šerila Tomasa: Sievietēm ir svarīgi pašām justies drošām par to, ka viņām nenāksies piedzīvot vardarbību. Ļoti svarīgi ir sievietei pašai saprast, ka tas, kas notiek, ir vardarbība pret viņu, – īpaši tāpēc, ka sievietēm dažkārt notiekošais šķiet pilnīgi normāla parādība.

Tātad – par dzīvi bez vardarbības!

Nevienam nav patīkami būt upurim savās mājās. Sievietei, protams, ir vēlme to pārtraukt un apturēt, bet – tās ir viņas mājas. Šā iemesla dēļ viņa bieži vien sevi neuzskata par upuri, turklāt pati sistēma sievietei ir iestāstījusi, ka – tā ir tava problēma, un tev pašai ar to ir jātiek galā. Bet tas nav unikāli Latvijai; diemžēl tā notiek visā pasaulē.