Melotu, ja teiktu, ka esmu aktīva klubu apmeklētāja un naktsdzīves mīļotāja, tomēr nesen palīdzēju veidot Latvijas klubu kultūru (ja tāda mums vispār ir…).
Kopā ar draudzeni parastu sestdienas vakaru nolēmām padarīt mazliet neparastāku, izbaudot vakaru, kuru mūsu otrās puses pavada pie kāršu galda. Lai tas nebūtu pārāk neinteresanti, izpētījām Rīgas klubu piedāvājumu un vairāk apzināti nekā garāmejot nonācām klubā "Coyote Fly", kurš vismaz reklāmas plakātos solīja ballīti Diva jeb dīvu stilā.
Par to, kas ir "elektroniskais žurnāls pārliecinātām sievietēm Dīva", dzirdējām pirmoreiz, tomēr skanēja gana saturīgi, kas mūsu gadījumā arī bija galvenais. Par ko tad būs šis stāsts? Īsti ne par pašu žurnālu (lai gan to vēlāk interneta dzīlēs itin veiksmīgi atradu un apskatīju vismaz to, kas pieejams bez maksas), arī ne par grāmatas prezentāciju, kurai bija jābūt/ tā bija/ mēs to nokavējām/ tās nebija (nezinu, kura no visām šīm ir pareizā atbilde). Par to ne.
Parunāt gribu par jau iepriekšminēto Latvijas klubu kultūru. Šoreiz pasākuma organizatori – tas pats žurnāls "Diva" – bija mēģinājuši piedāvāt ne vien dejas un atrakcijas, bet arī modes skates, kas, kā vēlāk uzzināju, ir daļa no zīmola "Diva" (nu, lūk, izrādās, ne tikai žurnāls.) Pēc visa šā garā ievada esam nonākuši līdz manai sāpei.
Klubu kultūra. Klubi un kultūra. Jeb tomēr - Klubi. Kultūra?
Daļu no tērpiem demonstrēja sievietes pēc 30. (Šajā brīdī visi domīgi sašķoba pieri.) Daļu – sievietes, baidos samelot, arī ap 50 (tagad visi šausmās noelšas). Man laikam pat būtu paticis – drosmīgas sievietes, ar labu augumu, izkoptu stāju un gaitu, žesti, mīmika, prot kustēties un pasniegt tērpu. Nav modeles standarts (te es domāju klišejisko - gazeles kājas, stirnas gaita un pusaudzes ķermeņa aprises), un ar to piedod savu odziņu.
Manuprāt, tā patiesi ir uzdrīkstēšanās – kāpt uz skatuves cilvēku piepildītā naktsklubā,
baram 21-25-gadīgu puišu un meiteņu demonstrējot, kā es protu pasniegt sevi un tērpu…Jā, kāpēc man "laikam pat būtu paticis?" Pirmkārt, tāpēc ka ļoti traucēja publikas attieksme - viņi, tāpat kā es, īsti nezināja, uz ko ir atnākuši un kāpēc uz skatuves ir viņu mamma. Aplausi bija šķidri un komentāri par tantēm, vecmammām un mirttantēm - diezgan bieži.
Njā… No otras puses – vai no jaunieša, kurš atnācis uz klubu sestdienas vakarā, lai piedzertos un piecirstu kanti kādai, kas uz pusi jaunāka par tām, kas atrodas uz skatuves un nesniedz acīm erotisku, miesisku un seksuālu baudījumu, var prasīt sapratni un atsaucību uz skatuves notiekošajam? Laikam jau, ka nē.
Tas, iespējams, ir akmens organizatoru dārziņā – publikas neinformētība par notiekošo, bet gan mēģināšana paķert uz šoka momenta – sak’, mums ir celulīts un vārnu kājiņas, bet mēs tik un tā esam foršas.
Esat, protams, un cepuri nost jums par uzdrīkstēšanos!
Bet… Mazliet žēl gan jūsu, jo saņēmāt pat dažu izsvilpienu un nesaprotošu klusumu brīdī, kad bija jāskan aplausiem, gan arī pašas publikas, kurai tomēr gan būtu jāiemācās pieņemt un novērtēt to, ko viņiem dod. To gan var attiecināt ne tikai uz publiku, bet arī pašu kluba personālu, kurš, lai gan pieļauju, ka bija informēts par notiekošo uz skatuves, nekautrējās diezgan skaļi tērpu demonstrētājas nicīgi nosaukt par omēm. Ekh, meitenes, mums tādām omēm pēc gadiem 20 būt…
Nobeigumā vēl tikai pateikšu, ka man daudz simpātiskākas šķita 30+ modeles ar nesatricināmi profesionālu sejas izteiksmi nekā dažas no astoņpadsmitgadīgajām modelēm (skat. augstāk "klišejiska modele"), kuras nekautrējās iznāciena laikā uz "mēles" (jeb šajā gadījumā - bāra letes) gremot košļājamo gumiju…
