Sekretārei jāmīl priekšnieks,tad ir laba darbu vide.
Kopā visu laiku kopā ,sezdienas ,svēdienas kopā un pēc kāda laika saprast sāksi kad esmu cilvēks bez mugur kaula...
tās vārda un dzimšanas dienu biežās svinības ar laiku kļūst tik apnicīgas, ja vēl saproti, ka tas viss vajadzīgs tikai priekšniecībai izrādīties, bet pārējiem šī izrādīšanās sagādā tikai nepatiku, dažreiz tik lielu, ka rodas vēlme nomainīt darbu.
Man darbā ir pilnīgi obligātas jubileju un visu iespējamo svētku svinēšanas, turklāt ar bagātīgi klātiem galdiem un dāsni plūstošām dzērienu straumēm. Būtībā to vajag tikai priekšniecei un dažām viņas draudzenēm, pārējie to pacieš kā zobu sāpes, bet darbs ir labs, prom iet negribas un tā nu 'čupojamies' par prieku priekšniecībai..
ko neteiksi - atklājums.. 2012. g. 10. februārī, 12:06
Darbā ir jābūt draudzīgām un koleģiālām attiecībām .. tas galvenais nosacījums..kautgan tagad tas nav vairs modē ,jo tagad savādāk visu kārto : tak
cien . "deju skolā"ko par RSEB sauc ir mācījušies vairums tagadējo "napaleonu"" jeb vadītāju .. īstā "židu " un krievu stilā viss iemācīts .. piečakarēt,jo izdevigi šoreiz .. tad meklēt kas satīrīs šmuci jeb atjaunos kontaktus ar ""apčakarēto"( Tev tak paziņas tur - vajag sarunāt )"iespiest stūrī" padoto un tad tik krāmēt klāt pienākumus ko jāveic papildus ..( protams par velti ) par kādu draudzigu kolektīvu var būt runa šeit.. nomainītu darbavietu labprāt ,bet kur savādāk ?? tāds jautājums..Kolēģi ir kolēģi - un tikai ....
ja kas - strādāju jau 17 vienā vietā ...
Vispirms pa kaktiem,pēc tam visi kopā.Kurš nav klāt, to ātri ''aplikt''.Tas ,kurš neko jaunu nevar pastāstīt,tas nestrādā .Tas ,kas neko sliktu nesaka par šefu, ir d..... līdējs.Riktīgi interesanti.
jā, tieši tā, aiz pārāk lielas draudzēšanās kolektīvos ir izjukušas daudzas ģimenes. Un cietēji, protams, ir bērni. Visas tās satuvināšanās ballītes utt. Bieži gadās pārāk tuvi satuvināties.
Darbā ir kolēģi un tikai.
Pēc pieredzes zinu, ka šāda atmosfēra noved pie uzņēmuma eksistēšanas problēmām.
izjaukta ģimene nes līdz daudz negatīvas enerģijas. Mūsu gadījumā pat sākās pesteļošana un melnā maģija.
paziņas vīrs strādā vienā no valstī esošajām ārvalstu bankām. Teju katru nedēļas nogali nav mājās- te kolektīva saliedēšanas pasākums, te specializētās apmācības, te tikšanās ar vajadzīgajiem klientiem (kuri, ja kas, arī šos pasākumus bieši vien apmeklē tikai pieklājības dēļ.) Sieva un bērni priecīgi nav, bet naudu jau, protams, maksā. Tikai - par kādu cenu......
Man darbā ir pilnīgi obligātas jubileju un visu iespējamo svētku svinēšanas, turklāt ar bagātīgi klātiem galdiem un dāsni plūstošām dzērienu straumēm. Būtībā to vajag tikai priekšniecei un dažām viņas draudzenēm, pārējie to pacieš kā zobu sāpes, bet darbs ir labs, prom iet negribas un tā nu 'čupojamies' par prieku priekšniecībai.
Mūsu ofisā ir tieši tāpat, tusējam, liekuļoti smaidam, pasniedzot puķes, laizām vaigus, bet pretīgumā nevar noslēpt zosādu! Jā, piedalos tajā tejāterī, ko amats uzliek par pienākumu, bet mīļuprāt dzīvotu ar domu, ka uz darbu iet strādāt un draudzējas mājās pēc darba ar citiem cilvēkiem! Tā darbu padara kvalitatīvāk un ātrāk!
kā tad, kā tad! Dažiem ļooooooti patīk, kad a t s ūkā vai laiza....katru dienu svinētu, tarkšķētu un aprunātu, protams, lai muļķi pa to laiku padara savu darbu, jo tāda darba specifika, ka vieni (tie lielie svinēšanu fani) var pirst krēslos, bet kaut kam arī jāstrādā.
jā, un tad,kad Tev pašai ir jubileja, tad jālien vai no ādas ārā, lai sagādātu cienastu (nu, vismaz konfekti vai kūciņu) sveicējām/-iem, kuri katrs atnāk ar ļenganu neļķi, pēc tam vēl klātais galds ar tuvākajiem kolēģiem... Un kur nu vēl ārpusdarba saliedēšanās pasākumi, sevišķi - brīvdienās (jo darba dienās taču jāstrādā), labi,ja ar ģimeni (sporta spēles), bet visbiežāk - tikai kolektīva vidē. Tfu. Tāpēc man arvien vairāk sāk riebties mana darbavieta, kaut darbs patīk.
Mjā- mums tas pats- svinēšanas, kafijošanas, tusēšanas katrā iespējamā gadījumā. Izniekots laiks un nauda, ko varētu izmantot daudz lietderīgāk. Nekad nebūtu domājusi, ka man darbavietā nāksies taisnoties par to, ka nedzeru, bet nu savas nedzeršanas dēļ esmu ierakstīta aizdomīgo pamuļķīšu listē. Vilku barā nav labi blēt kā jēram, man šis 'blējiens' var maksāt darbu, bet es patiesi nevaru un negribu dzerstīties, arī šampanieti un konjaciņu nē...
Gribētos darbā tādas labvēlīgi neitrālas attiecības, labprāt kādam vajadzības brīdī izpalīdzētu, bet šis neizturamais darbavietas ģimeniskums man ir ļoti netīkams.
Arī es esmu par to, ka darbā ir jābūt draudzīgām un koleģiālām attiecībām. Bet vai tur būtu jāmeklē "draugs", kuram raudāt uz pleca... laikam tomēr ne.
Darbā mēs pavadām ļoti daudz sava laika un tieši tāpēc tur jājūtās kā otrajās mājās! Kopīga kafija un kūka netraucē darbam, bet uzlabo savstarpējās, cilvēciskās attiecības. Tad kolēģi iespējams iepazīt kā cilvēku, nevis tikai cilvēku, kas sēž blakus vai blakus kabinetā. Bet esmu kategoriska pret pārlieku lielu ielaišanu savā privātajā telpā. Tiesa gan, katrs šo telpu, robežu jūt citādāk. Galvenais, lai abām pusēm ir ērti un patīkami kontaktēties!
Jaabuut diplomaatiskai nostaajai. Vienalga, vai esi apkopeeja, sekretaare, paardeveejs, aisitents vai direktors. Familiaritaaate un draudziiba kolektiivaa agri vai veelu noved pie kaadas puses "noliksanas", vilsanaas utt. Jo darbs ir taa vieta, kur mums katram nepaartraukti sevi ir jaapieraada, tad kaapeec, ja ir iespeeja, nepakaapties un jaukaas koleegiites(iisa) "pleca" un nepagozeeties, izliekoties (citreiz nemaz nevajag izlikties, jo taa tiesaam IR) labaakai(am).
Man gan tomēr liekas, ka kolēģi ir kolēģi, nevis draugi. Protams, ka labas un sirsnīgas attiecības darbā ir iespējamas, bet tā nav draudzība. Ar jebkuru kolēģi agri vai vēlu var sanākt interešu konflikts, tā teikt "salekšanās konkurences lauciņā", un tad laimīgs ir tas, kurš nejauc kolēģi ar draugu.Piemēram, ja man šefs jautātu kam paaugstināt algu - man vai kolēģītei, nu tak man pirmajā vietā būtu es un mana ģimene, nevis viņa. Kā kolēģe viņa to pārdzīvos, bet kā draudzene - uzskatīs par nodevību.
Beidzot normāla atziņa! Vienmēr esmu uzskatījusi, ka darbā ir jādraudzējas. Tā esmu darījusi un iepazinusi ļoti jaukus un interesantus cilvēkus. Tas man nav traucējis virzīties pa karjeras kāpnēm. Esmu nomainījusi 4 nozīmīgas darba vietas un no visām vietām man ir palikuši draugi, ar kuriem varu parunāt no sirds arī pēc 10 -15 gadiem. Lielākā daļa manu kolēģu ir ciemojušies pie manis mājās, iepazinuši manu ģimeni. Ja atskatos uz pagājušo, tad tieši tie cilvēki "ir piespēlējuši" superīgus piedāvājumus. Vienmēr cenšos izpalīdzēt, ja kādam vajag, kā arī pati esmu saņēmusi palīdzību no kolēģiem. Dzīve cilvēkam, kas iet uz darbu, kur nav neviena drauga, kur nevari būt pats, kur jācīnās par labāko kumosu, manuprāt ir šausmīga.
Mans vīrs mani zaudēja tāpēc, ka iepazinu ļoti jauku, lielisku darba kolēģi, jo kā saki , darba kolēģi nāca arī uz mājām. Bijām tik draudzīgi un ne tikai ! Ne jau tikai darba kolektīvā ir cilvēki, kuri gatavi palīdzēt . Darba vieta nav tā piemērotākā , kur obligāti jāčupojas.
Kā uz tavu plašo draugu loku skatās tava ģimene ? Vīra kolēģi arī ciemojas ? Kāda ir izpalīdzēšana? Paraudāšana uz pleca? Paklačošanās? Naudiņas iedošana, aizdošana?
Pilnīgi piekrītu teiktajam. Vienīgi no draudzēšanās ar ģimenēm ir jāatturas, to var darīt pēc individuāliem ieskatiem, jo mājas svinībās iet vairs nav pieņemts, var iet uz kafejnīcu. Šeit komentāri ir lielāko tiesu no kolektīviem, kuros ir lišķīgi priekšnieki un arī tādi biedri. Tādos kolektīvos pastāv mobings, kad sāk ēst viens otru, pat pazemot, sāk veidoties grupējumi (frakcijas). Attiecībām jābūt cilvēcīgām, draudzīgām pret jebkuru darba kolēģi un palīdzēt viens otram jebkuros jautājumos. Kolektīvam (arī priekšniekam) ir viens mērķis - kvalitatīvi un savlaicīgi izpildīt darbu. Ja to vadītājs nespēj nodrošināt, jāiet prom no darba, ari tas vairs nav kolektīvs. Esiet draugi!
Mans raksta virsraksts būtu "Darbā NAV jādraudzējas".
Jo draudzīgāks tu esi, jo mazāk nopietni tevi uztver :) tā ir dzīves patiesība, tāpēc, jo profesionālāka un stingrāka attieksme, jo labāk. Pie kam vietās, kur ir izteikta konkurence (privātais sektors) un nav zināms, kā būs rīt, lielākā daļa draudzību sāk izmantot nevis, lai uzlabotu kolektīva gaisotni, bet lai iegūtu vairāk, darot mazāk.
Pilnīgi piekrītu. Man riebjas, ka šefs pieglaimīgu ģīmi un familiāri paplikšķinot pa cisku saka, labrīt mīļā ! Riebīgi tie kolēģi, kas uzskata, ka uzsvērta uzmanība un glaimi visiem patīk. Mani tas traucē. Draugs ir draugs, kolēģis ir kolēģis. Nav jāsaviebjas, nav jāstaigā skābu feisu, bet tie uzspēlētie smaidi un interesēšanās par manu personisko dzīvi un uzskatiem mani uztrauc. Darbs ir darbs,tur draugu būšana tikai traucē.
Neviennozīmīgi vērtējams jautājums. Turklāt rakstā ir likta vienlīdzības zīme starp jēdzieniem "draudzīgas attiecības" (kas nozīmē laipnu, pretimnākošu, atsaucīgu un sirsnīgu izturēšanos) un "draudzība" (kas nozīmē dziļas un nopietnas attiecības, ko pārbaudījušas dzīves grūtības un gadi). Pirmā lieta darbā ir ļoti vajadzīga, otrā- kā kuro reizi. Pārsvarā tomēr ir pierādīts (ko šis raksts nez kādēļ nepiemin), ka pārlieku familiāras attiecības darbā ir vairāk šķērslis, nekā priekšrocība.
Piekrītu. Darbs nav klubiņš. Kafijošanas un klačošanās, dzimšanas dienu, vārda dienu svinēšanas būtu jāatstāj draugiem, nevis darba kolēģiem. Cita lieta ir darba jubilejas, kad cilvēkam pasaka paldies par ieguldījumu.
Piekrītu, es esmu par 'draudzīgām attiecībām' darba vietā, nu tikai tā, lai prieks ir nākt uz darbu. Man ir diezgan stresains darbs, joki ar kolēģēm un kolēģiem, tiešām spontānas kafijas pauzes un vīna glāzes iedzeršana pie pusdienām ļoti labi mazina stresu. Kā rezultātā man nevajag stresu no darba nest mājās. "Darbs" paliek darbā. Ar kolēģiem ir kopīgi hobiji, piemēram, skriešana. Bet viens pie otra ciemos nenākam, un tas ir labi. Manuprāt pārāk tuvas attiecības darbā ir traucējošas. Nu kā tu savai labākajai draudzenei pateiksi, ka darbs, ko viņa ir izdarījusi ir garām un ir jāpārtaisa?