Veļu laiks ir starp Miķeļiem un Mārtiņiem, kad pie mums sērst nāk aizgājēju veļi. Kas īsti ir velis? To izzināt šķiet mazliet baisi, bet arī interesanti. Oktobra dienā, kad zemi klāj pirmā sniega sega, dodamies uz Jaunlaicenes baronu dzimtas kapiem, lai ieklausītos stāstos par senajiem apbedījumiem un tajos guldītajiem aizgājējiem. Vai tie arī spokojas?
«Kad ekskursanti vēlas dzirdēt spoku stāstus, nākas atzīt – baroni Volfi nespokojas. Vismaz mūsu cilvēki nav redzējuši te spokus. Varbūt viņi stingri ar abām kājām stāv uz zemes vai arī tiem nav tādu spēju, lai uztvertu smalkās enerģijas. Taču mums nav ne baltās, ne zaļās, ne kādas citas krāsas dāmas. Visi kapos guļ mierā. Tiesa ir stāsts par to, kā cilvēks sabijies,» atzīst Jaunlaicenes muižas muzeja vadītāja Sandra Jankovska.
Kapos bail pat no savas ēnas
Kāds vīrs krietnā alkohola reibumā gājis cauri kapiem. Mēnesnīca spīd, un viņam rodas sajūta, ka kāds seko.
Paskatās atpakaļ – nudien kaut kas melns nāk aiz muguras.
Viņš turpina iet un skaļi saka: «Es un mans suns, mēs divi «vau, vau»», tā cerot apliecināt, ka iet divatā ar suni. Pagriežas vēlreiz – ēna ir pazudusi. «Paldies Dievam! Vismaz dzīvs palikšu,» secina sabijies vīrietis. Savukārt kāda vietējā iedzīvotāja ir uzrakstījusi atmiņas, kuras stāstījuši viņas vecvecāki. No Jaunlaicenes kroga gar baronu kapiem ceļš veda uz «Kundziņiem», kur 19.gadsimta sākumā bija meiteņu skola. Tajā strādāja Simsona tētiņš, kurš bija arī teicējs hernhūtiešu saiešanas namos. Kādā vakarā viņš tā pavairāk bija iedzēris alu krogā un gājis uz meiteņu skolu. Kad Simsona tētiņš ticis pretim kapiem, viņam pretī braukusi melna kariete ar četriem melniem zirgiem. Kungs pieturējis, izliecies no karietes un aicinājis braukt līdzi. Tētiņš atbildējis, ka viņam jāiet uz otru pusi. Tad kungs izkāpis no karietes un teicis, lai nāk ar viņu lauzties. Simsona tētiņš palicis bāls no bailēm, novilcis svārkus, salocījis un nolicis grāvmalā. Tad saspļāvis saujās un teicis: «Nu, Dieviņ, nāc man par palīgu!» Kā šo vārdus pateicis, tā kungs un kariete ar zirgiem pazuduši. Pēc tam Simsona tētiņš saiešanas namos stāstījis, ka krogā iet nevajag un arī alkoholu lietot nevajag, jo tad visādi mošķi sākot rādīties.
Baronese pati operē zemniekus
Protams, baronu Volfu dzimtā ir bijuši visādi cilvēki. S.Jankovska lasījusi aprakstu par Cēsu baronu, kurš bijis drausmīgs zemnieku spīdzinātājs. Bet šajā pusē dzīvojošie baroni ir minēti kā diplomātiski cilvēki, kuri ir pratuši iejusties zemnieku ādā. «Katrā ziņā viņi nav atļāvušies tiem darīt pāri. Varbūt tāpēc te nav spoku,» spriež S.Jankovska. Tiesa, Jaunlaicenes zemnieki ir aktīvi piedalījušies nemieros 1770. – 1790.gados. Bet tajā laikā Jaunlaicenes muižā neviena barona Volfa nebija. Bija tikai atraitne, kura pārvaldīja muižu. Tā gan bijusi despotiska – zemniekus likusi pērt līdz nāvei, tāpēc bijuši daudzi tiesas procesi. Lai muiža, kuru patiesībā vajadzēja mantot, neaizietu postā, barons Johans Gotlībs Volfs to 1765.gadā nopirka no atraitnes. Viņam ar sievu Mariju Klementīni bija desmit bērni, kas aizsāka dzimtas Jaunlaicenes zaru Vidzemē. Marija Klementīne bija francūziete, kura muižā ierīkoja lazareti, lai varētu ārstēt zemniekus. S.Jankovska norāda, ka to apliecina baronu Volfu dzimtas grāmata. Tajā Marijas Klementīnes dēls atceras, ka
mātei nav bijusi medicīnas izglītība, bet viņa uzņēmās veikt pat nopietnas operācijas
– pēc nelaimes gadījumiem tika amputēta roka vai kājas, šūtas brūces un operēti augoņi. Likums noteica, ka baronu pienākums ir rūpēties par zemnieku veselību un dzīvību. Tiesa, tāda veselības aprūpe kā Jaunlaicenē bija retums.
Kapu plāksnes izmanto būvniecībā
Balts klusums un miers mūs sagaida kapsētā pie baronu Volfu dzimtas kapličas. Sniegā spilgti izceļas melnais metāla krusts. Kādreiz tā vietā bijis liels čugunā liets krusts ar rotājumiem. Jaunlaicenes muižas muzejā ir fotogrāfija, kurā redzams, kā kapi izskatījušies. Tajos bijuši dažādi augi. Pat palmas podos rotājušas kapus, kad bijušas bēres vai piemiņas pasākumi. «Jaunlaicenes muižā audzēja daudz rožu, kuras baroneses lika vāzēs. Kad tās novīta, ar rožu ziedlapiņām kaisīja ceļu, kas ved apkārt kapsētai. Tādas ir kāda vietējā iedzīvotāja bērnības atmiņas,» komentē Jaunlaicenes muižas muzeja vadītāja Sandra Jankovska. Pēdējam apbedījumam plāksne ir no laukakmens, tā ir uzlikta Edītes un Ralfa Volfu kapavietai, kuri dzimtas kapos tika pārvesti no Vācijas 2010.gadā. Pārējās ir dolomīta kapu plāksnes krietni vecākiem apbedījumiem. Plāksnes ir kapu vidusdaļā, bet kapavietas abās malās ir bez tām. Nostāsts vēsta, ka daudzas plāksnes aizvestas uz kādām mājām, kas tagad atrodas Apes pagastā. To saimniece esot izdomājusi, ka kapu plāksnes noderēs būvmateriāliem. Citi viņu brīdinājuši, ka nevajag ņemt no kapiem, bet sieviete atbildējusi, ka Dievs viņai piedos, jo esot ticīgs cilvēks. Nepiedeva! Māja esot nodegusi. «To vietu esam atraduši. Taču pagrabs, kura būvniecībā it kā plāksnes izmantotas, ir sabrucis. Turklāt virsū ir saauguši koki. Jāatrod kādi «traki» cilvēki, kas palīdzētu noskaidrot, cik lielā mērā šis stāsts ir patiess. Ja kapu plāksnes tur tiešām būs, tad tās centīsimies vest atpakaļ,» stāsta S.Jankovska.
Zobena meklētājus iztraucē stārķis
Viņa ir pamatīgi pētījusi baronu Volfu dzimtas koku un arī kapsētu. Sevišķi septiņdesmitajos gados baronu kapi tika demolēti. Tolaik studenti no Rīgas brauca uz laukiem strādāt, arī uz Jaunlaiceni. Medicīnas studenti gāja uz Volfu dzimtas kapiem meklēt baronu galvaskausus, jo viņiem tie bija vajadzīgi studijām. «Esot bijis pamatīgs skandāls, par ko tika rakstīts arī avīzē. Protams, bijuši arī dārgumu meklētāji. Zināms ir stāsts, ka kādam no Volfiem bija uzdāvināts skaists un dārgs zobens. Nezin kāpēc cilvēki izdomāja, ka zobens ir apglabāts kopā ar tā īpašnieku, tāpēc sirsnīgi raka kapu un meklēja. Patiesībā zobens joprojām glabājas Adreasa Volfa kolekcijā,» atklāj S.Jankovska. Kāds zobena kārotājs sarunāja vietējo zinātāju, ka kopīgi dosies rakt kungu kapos. Ierakušies jau labi dziļi, vakars satumst, un piepeši abi dzird savādu skaņu –
kaut kas nošņāc virs viņiem. Svešais no bailēm esot zaudējis samaņu.
Pēc tam jaunlaicenietis lielīgi stāstījis, ka viņš gan neesot nobijies, Izrādījies – stārķis lidojis pāri, ar spārniem radīdams savādo šņākoņu. Nolaidies pļaviņā un sācis klabināt knābi. Bet dārgumu meklētāji, protams, pameta rakšanu un metās bēgt. Kad S,Jankovska pirmo reizi ieraudzīja baronu kapus, tie bija izrakņāti vienās bedrēs un aizauguši krūmiem. Viņas klase kopā ar skolotāju uz tiem devās pārgājienā. «Varēja būt 1972. vai 1973.gads, bet skats kapos bija briesmīgs,» atceras S.Jankovska. Kapus atjaunot sāka baptistu mācītājs Atis Krasts 1992.gadā. Viņš bija iecerējis baronu kapličā iekārtot draudzes baznīcu, tāpēc kopā ar jauniešiem rīkoja talkas, kurās izcirta krūmus un salika vietās kapu plāksnes. Nav zināms, kāpēc šis darbs aprāvās, un A.Krasts aizbrauca uz Rīgu.
Cer atjaunot ceriņu stādījumus
Šovasar kapi tika labiekārtoti. Izzāģēja kokus, kas bija iesējušies un saauguši kapu teritorijā. Tos pārdeva izsolē, bet iegūto naudu kopā ar baronu Volfu dzimtas turpinātāju ziedojumiem izlietoja kapu labiekārtošanai. Tika uzcelti betona vārtu stabi, kuri bija nogāzti grāvī, un ielikti koka vārti. «Kad sākām kopt kapus, vietējie cilvēki stāstīja, kāda ir izskatījusies kapsēta. Tai apkārt esot bijis ceriņu dzīvžogs. Tagad no ceriņiem nav palicis gandrīz nekas, bet būtu ļoti labi, ja varētu atjaunot ceriņu stādījumus. Neiespējami tas nav, bet vajag ļoti daudz stādu. Nopirkt tik daudz nevarēsim, tāpēc aicināsim pagasta iedzīvotājus pavasarī izrakt atvases no saviem ceriņiem un stādīsim tās. Tiesa, ja būs sauss pavasaris, vajadzēs arī laistīt, citādi neieaugs,» spriež S.Jankovska.. Protams, darbu vēl ir ļoti daudz. Vajadzētu nokrāsot kapličas durvis tādas, kādas tās ir bijušas – zaļi baltā krāsā. Arī vārti tādi esot bijuši, jo zaļā un sudraba jeb baltā ir Volfu dzimtas krāsas. Kapliču vajag restaurēt, bet šo darbu izmaksas ir ļoti lielas. Kur tagad aizsists logs ar dēļiem, bijusi skaista vitrāža. Logos ir bijuši gleznojumi ar ģerboņiem. Kādreiz kapliča bijusi skaisti iekārtota ar altāri, balkonu, metāla kāpnēm un visām bēru ceremonijai nepieciešamajām lietām. Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados tā tika izdemolēta. Kapličas jumtam tika noplēstas šīfera plāksnes, kuras aizveda uz Alūksnes jaunās pils pagrabu, lai izmantotu tā jumta segumam. Nesen pils pagrabs tika restaurēts, un šīs plāksnes tika noņemtas. S.Jankovska atzīstas, ka dažas šīfera plāksnes atveda uz Jaunlaiceni, lai redzētu, kāds bijis kapličas jumts.
«Tā ir mūsu vēsture, kura ir aizmirsta. Padomju varas gados mums šīs vēstures nebija. Kāpēc tagad vēl tik daudz varam uzzināt par baronu laiku? Tāpēc, ka tas ir fotografēts un pierakstīts atmiņās. Turklāt, izzinot baronu dzīvi, varam daudz vairāk uzzināt par savu senču dzīvi. Tagad ir muzejā ir izveidota jauna ekspozīcija, kura atklāj zemnieku dzīvi 18.gadsimta beigās,» secina S.Jankovska.