Psiholoģe un ģimenes terapeite Inna Rezgale stāsta, kāpēc mīlestību sauc par krīzi, bet neiesaka, kā no šīs krīzes izvairīties.
Solis pa kreisi, eh… vai tiešām greizi?
Uzsākot partnerattiecības, kopdzīvi, mēs parasti noskaņojamies, ka tā būs ilga. Taču gadi iet, pirmās kaisles noreibums pāriet, dzīvē gadās negaidīti pavērsieni, un viens vai otrs no pāra atkal iemīlas… Labākais šīs krīzes variants ir - es atkal esmu iemīlējusies savā vīrā! Šo frāzi negadās dzirdēt bieži, taču plānots vai neplānots piedzīvojums, kāda kopēja izraušanās no ikdienas rutīnas var radīt to, ka cilvēki atkal pārdzīvo iemīlēšanās "ķīmijas" radīto apreibumu ar to pašu partneri.
Taču mums laikam jārunā par tiem gadījumiem, kad viens no partneriem ir iemīlējies citā. Protams, ka nav vienas "pareizās" atbildes uz jautājumu – ko darīt? Rīcības modeļi var būt dažādi. Var vienkārši nogaidīt un pavērot, kas ar pašu notiek. Vai TAS pāriet vai ne? Ja TAS notiek vai tikai sācis notikt, tātad ir kādas nepiepildītas ilgas "vecajās" partnerattiecībās. Pat tad, ja attiecības ir labas un harmoniskas, atrodas vieta kādām nepiepildītām ilgām, un vienmēr ir vieta ilūzijām. Un man patīk izteiciens, ka laulības dzīve pa īstam sākas tad, kad pazūd visas ilūzijas.
Es domāju, ka katrs vērtē, ko lai viņš dara ar savu aizķeršanos, aizraušanos, kaisli, iemīlēšanos. Vēlreiz gribu uzsvērt, ka nav labu vai sliktu risinājumu, katrs gadījums ir individuāls. Taču der izvērtēt, ko varam zaudēt, uzsākot jaunas attiecības, kas bijis svarīgs līdz šim, ar ko esam gatavi riskēt. Vai iepriekšējās attiecības ir nozīmīgas un dārgas, vai tomēr varam vieglu roku atteikties no desmit vai piecpadsmit kopā pavadītajiem gadiem? Tā ir nopietna diagnostika iepriekšējām attiecībām. Vienmēr ir noderīgi izvērtēt attiecības un pavaicāt sev, vai esi gatavs ar tām riskēt.
Tēlot Otello vai inteliģenti ciest?
Iemīlēšanās fāzē mūs pirmāmkārtām piesaista otrs cilvēks, un mīlēšana ir vērsta uz objektu. Bet vēlāk, attiecībām attīstoties, par vērtību kļūst tas, ko mēs kopā izveidojam. Ja vērtība ir partneru attiecības, tad sajūtot, ka kaut kas nav kārtībā, ka otram ir cita aizraušanās, cilvēks vispirms vēršas ar jautājumiem pie sevis, jo apzinās, ka ir iesaistīts un līdzatbildīgs par šīm attiecībām. Tas nav tikai tāpēc, ka Līga ir iemīlējusies un nu grasās iet projām. Pārmetumi, skandāli, privātdetektīvu nolīgšana otra izsekošanai. Tas ir raksturīgs objektu uztverei. Jo objekts var padarīt tevi laimīgu, var sāpināt, pazemot… Bet uzmanību vajadzētu fokusēt uz to, kas ir starp abiem, uz to, ko abi ir radījuši, uz tuvību. Tad uztvere ir citāda - ja ar Līgu kaut kas notiek, tad tā ir ziņa, ka kaut kas notiek arī ar Pēteri. Tātad var uzdot jautājumus sev un censties izvērtēt, kas notiek ar MUMS un MŪSU attiecībām. Otru vainojoši – tu esi nodevējs, tev nav sirdsapziņas esam tad, kad uzlūkojam otru, ir viņš vai nav manis cienīgs partneris. Tad, kad otrs vajadzīgs pašcieņas stiprināšanai, prestižam, atrādīšanai sabiedrībā. Un ja šis objekts pieviļ, uz viņu tiek raidīta kritika, dusmas. Pieļauju, ka nav tāda cilvēka, kurš nebūtu izjutis šādas dusmas, aizvainojumu, jo, uzzinot par otra sānsoli, pirmā reakcija gluži dabiski ir – johaidī, kā viņš varēja man to nodarīt!
Man patīk Ērika Fromma teiktais. Pusaudžu mīlēšana skan tā: "Es tevi mīlu, jo tu esi man vajadzīgs". Bet nobriedušiem cilvēkiem tas skan: "Tu esi man vajadzīgs, jo es tevi mīlu". Tātad tas ir akcents nevis uz objektu, bet uz to, ko mēs kopā varam pārdzīvot. Tā ir liela vērtība.
Ilūziju aprakšana tuvībā
Man patīk saskanīgie pāri, kuriem ir kopīgie viņu piedzīvojumi un pārdzīvojumi. Gan mazi, mājās uz dīvāna pie televizora, gan lielāki ceļojumā uz Vidusjūras krastu. Viņiem ir savs intīmais lauciņš, viņiem vien zināmi joki, vārdu spēles, noslēpumi. "Tikai tu zini, kurš kāju pirkstiņš man ir visjūtīgākais…" Tā ir tuvība, intimitāte. Uzsākot attiecības, mēs katrs ceram, ka mūs pieņems tādus, kādi esam, bet tas ir iespējams tikai tuvībā. Tāpēc svarīgs darbiņš, kopjot attiecības, ir attīstīt prasmi pieņemt atšķirīgo. Par ko ir vislielākie strīdi? Par nepieciešamību otru mainīt. Cilvēka dabā ir iet vieglāko ceļu. "Mēs esam atšķirīgi, tāpēc mums nav ko darīt kopā". Pārliecība, ka tikai līdzīgi cilvēki var būt tuvi, ir ilūzija, kas pēc iespējas drīzāk jāaprok. Otra pieņemšana ar visiem viņa putniņiem akurāt parāda to, cik daudz es spēju dod mūsu attiecībām.






