– Kur jūs viens otru ieraudzījāt?

Gundars: – Teātra mēģinājumu telpā. Tas bija 2000. gada augustā. Kamerzālē mēģinājām deju izrādei Grāfs Monte Kristo. Ienāca meitene, apsēdās klubkrēslā un skatījās. Mani piesaistīja viņas zeķes... (Smaida.) Tai laikā sievietēm bija modē pusgarās zeķes – man šausmīgi patika, viņai baigi seksīgi izskatījās. Es gan nezināju, kas viņa ir, domāju: kaut kāda mazgadīgā, ienākusi paskatīties uz aktieriem. Es pat viņai uzbraucu: ko traucē mēģinājumu... Patiesībā jau viņa man patika, varbūt tāpēc gribējās izrādīties – lai viņa mani pamana starp pārējiem džekiem. Bet Jurate tikai pavīpsnāja, viņai tas nešķita nekas uzjautrinošs. Tikai pēc tam uzzināju, ka viņa ir teātra kostīmu māksliniece, par ko man, protams, nebija nekādas sajēgas. Līdz tam domāju, ka teātrī kostīmi vienkārši tiek šūti... (Smejas.)

Jurate: – Tā neapzināti viņu pirmoreiz ieraudzīju, kad man bija jātaisa kostīmi izrādei Grāfs Monte Kristo Arņa Ozola režijā. Bija plānots, ka izrādē piedalīsies visa Dailes teātra astotā studija, un Arnis teica, lai aizeju paskatos uz tiem jaunajiem izrādē Zaļā jumprava. Paskatījos, taču nevaru teikt, ka ieraudzīju Gundaru un uzreiz bija lielā mīla. (Smejas.) Tā nāca vēlāk. Laikam jau sākums bija izrādes Grāfs Monte Kristo mēģinājumu laikā – man bija jāiet skatīties, vai viņi var padejot manās kleitās. Atceros, Gundars man vēl uzbrauca: "Kas tā tāda? Ko jūs, meitenīt, te darāt?" (Smejas.)

– Vai tā bija mīlestība no pirmā acu skata?

Gundars: – Nē. Taču viss attīstījās ātri un visai vētraini. Iepazināmies augustā, septembrī bija Grāfa Monte Kristo pirmizrāde – tur banketā saskatījāmies, dancojām un vēl visādi citādi darījāmies... (Smaida.) Un tad bija ļoti vētrains oktobris, novembris un decembris. Decembrī Jurate bija domājusi doties uz Ameriku, kur jau iepriekš bija mācījusies, bet sanāca tā, ka tieši tai laikā mums pieteicās Justīne... Nonācām fakta priekšā, ka mums būs bērniņš. Tai brīdī sapratu: ja jau mums būs bērniņš, tad tas ir nopietni. Bet ar mīlestību bija tā, ka Juratei tā atnāca ātrāk un straujāk, man drusciņ pakāpeniskāk.

Jurate: – Nē, nē, nē! Tā nebija. Bet es atceros, kurā brīdī mīlestība atnāca... Sēdēju teātrī pie dienesta ieejas, viņš pienāca pie manis, vēl tagad atceros, ka viņam mugurā bija zaļa jaciņa. Un viņš tā paskatījās man acīs, ka es pēkšņi sajutu: kaut kas sāk veidoties...

– Kurš mirklis no kāzu dienas visspilgtāk palicis atmiņā?

Gundars: – Apprecējāmies 2001. gada 30. jūnijā. Kāzas bija super! Mums vedējtēvs bija kursabiedrs Lauris Subatnieks. Otrs kursabiedrs Lauris Dzelzītis filmēja – viņš tikko bija nopircis videokameru un tā īsti vēl nemācēja ar to darboties, tāpēc vairāk tika safilmēts asfalts... Līdz šim gan safilmēto materiālu neesam redzējuši, bet ceram, ka varbūt uz mūsu sudrabkāzām viņš mums to parādīs... (Smaida.) Bet visspilgtāk atmiņā palicis tas, ka mirkli pirms došanās uz zagsu nevarējām iedarbināt kāzu mašīnu, nu neparko! Mums bija zaļa vabole, ļoti antīka. Nezinu, kādi augstākie spēki nostrādāja, bet pēdējā brīdī tā tomēr iedarbojās. Taču arī pēc zagsa tā nedarbojās, atkal bija jākurbulē. Tomēr viss beidzās laimīgi – tikām pāri arī visiem septiņiem tiltiem...

Jurate: – Mašīna, vecā vabole, kas pie zagsa neiedarbojās. Vispār jau atmiņā palicis viss tas spektāklis, ko taisīja mūsu vedējtēvs Lauris Subatnieks – viņš pats uz zagsu atnāca sarkanā talārā ar boa ap kaklu... Neko daudz no tā, kas notika zagsā, neatceros. Atceros tikai, kad brīdī, kad laulību reģistrētāja visiem klātesošajiem paziņoja, ka sieva pāriet vīra uzvārdā un turpmāk būs Silakaktiņa, daudzi pārsteigumā pat izsaucās: "Ā, ā, ā!" Domāja, ka palikšu Jurjāne – jo mākslinieki uzvārdu parasti nemaina.

– Kādas īpašības visaugstāk viens otrā novērtējat? Un otrs jūsos?

Gundars: – Tā ir gudrība, sirdsgudrība, kas viņai piemīt. Kad iepazināmies, es biju pavisam zaļš gurķis. Arī vēlāk, kad rīvējāmies kopā, es daudzas lietas redzēju kaut kādās savās krāsās, taču viņa man palīdzēja atklāt arī citus toņus. Viņa man bija kā aka, no kuras varēju smelt un smelt – gan informāciju par teātra pasauli, gan dzīves pieredzi. Tas ir tas, kas mani viņā fascinē joprojām, to es novērtēju, un par to es viņu cienu. Ko Jurate manī saskatījusi? Viņa jau saka, ka tās bijušas acis, kuras viņa manī pirmās pamanīja... (Smaida.) Vienreiz viņa sēdēja teātrī pie dienesta ieejas, tāda saskumusi. Piegāju klāt, piesēdos blakus un pavaicāju, kā viņai iet. Viņa ieskatījās manās acīs, un tās viņu paņēma. Nu varbūt tās acis... (Smaida.) Es nezinu...

Jurate: – Kad Gundaru tikko iepazinu, uzreiz novērtēju, ka viņam ir ļoti spēcīgs mugurkauls: viņš nepielien, neaprunā, neliekuļo, nesaka liekus komplimentus. Viņš ir ļoti stabils. Vīrišķīgs. Viņš ir godīgs, viņš nemelo. Tās ir teātra videi neraksturīgas īpašības. Ko viņš manī novērtē? Varbūt to, ka es arī nebaidos teikt taisnību. Mēs esam godīgi viens pret otru.

– Vai kādreiz gadās arī sastrīdēties?

Gundars: – Gadās gan. Pirmie divi gadi bija pavisam grūti. Kad tiem tikām pāri, tad jau aizgāja "kā cimds ar roku". Bet sākumā bija traki, jā. Man bija ļoti smags raksturs, es biju neizturams. Vispār jau esmu pateicīgs Juratei, ka viņa mani ir izmainījusi. Uz labo pusi, protams. Un nu viss ir kārtībā!

Jurate: – Nu gadās jau, jā. Taču mēs neesam tie, kas traukus plēš. Sākumā vairāk strīdējāmies, Gundars vienmēr bija ļoti kategorisks, tikai ar savu taisnību. Pēdējos gados viņš ir mainījies, tagad vairs tā nestrīdamies, drīzāk viens otru pat speciāli pakaitinām, pavelkam uz zoba – lai jautrāk. Es jau gan arī tagad esmu pavisam savādāks cilvēks nekā biju, pirms satiku Gundaru. Viņš arī mani ir izmainījis.

– Kādi ir otra "kaitīgie ieradumi"? Un paša?

Gundars: – Es pateikšu gan! Viņai ir tādi ieradumi, kurus ne ar ko nevar izsist! Viņa daudz dzer ūdeni, viņai garšo, taču viņa paņem virtuvē vienu glāzi, uznes to augšā istabā, izdzer un tur arī atstāj. Sagrib vēl, iet lejā pēc nākamās glāzes, uznes augšā, izdzer un atkal atstāj istabā. Un atkal iet lejā pēc nākamās... Mūsu guļamistaba vienmēr ir pilna ar glāzēm! Nesaprotu, kāpēc nevar paņemt to glāzi un nonest lejā, kad iet pakaļ pēc nākamās... Nu jau esmu pie tā pieradis, bet pirmos divus gadus to šausmīgi nevarēju paciest, domāju: es viņu nošaušu! Tas pats ir ar ēšanu – mūsu guļamistabā krājas arī šķīvji... Mani kaitīgie ieradumi? Man jāpadomā, es tā uzreiz nevaru pateikt... (Domā.) Man jau liekas, ka es esmu ideāls... (Smejas.) Nu varbūt viņu kaitina mana spītība, ietiepība: ja viņai ir taisnība, un es zinu, ka viņai ir taisnība, es vienalga saku: nē, tev nav taisnība. Man ir ļoti grūti piekāpties un atzīt, ka man nav taisnība.

Jurate: – Tas, ka viņam ir sava taisnība un viņš negrib pieļaut iespēju, ka var būt arī savādāk. Viņš nav mobils šajā ziņā, viņu grūti izkustināt. Taču, izrunājoties un loģiski visu pamatojot, viņu tomēr var ievirzīt citā gultnē. Mani kaitīgie ieradumi? Ka es neaiznesu atpakaļ krūzītes, droši vien... (Sirsnīgi smejas.) Varbūt arī tas, ka brīžiem esmu ļoti emocionāla. Esmu galēja garastāvokļa cilvēks – vai nu neprātīga laime, vai nenormālas bēdas. Tas varbūt ir mans lietuvietes raksturs. Piemēram, kad sadusmojos, ir sajūta, ka varētu nogalināt. Ja vēl būtu pistole rokās... nošaušu, goda vārds! Jā, jā, ir tā, ka jāuzmanās. (Smejas.) Bet parasti tas nav uz ilgu laiku, es noskaitu līdz desmit un saprotu, ka patiesībā jau nav tik traki, ka nevajag uzreiz šaut nost. Un es jau parasti esmu tā, kas sper pirmo soli, lai izbeigtu strīdu – jo šādās situācijās esmu iemācījusies saskaitīt, ka mūsu attiecībās plusu ir vairāk nekā mīnusu. Bet tā emocionalitāte man laikam no vecākiem: viņi šķīrās un precējās, tad atkal šķīrās un atkal precējās, tad atkal gāja katrs uz savu pusi, dzīvoja atsevišķi un tik un tā viens bez otra nevarēja...

– Divi mākslinieki mājās. Kurš dara mājas darbus? Kurš mazgā traukus, tīra istabas, gatavo ēst?

Gundars: – Tā kā nāku no daudzbērnu ģimenes, es zinu, kas ir ģimenes budžets. Zinu: kad naudas nav, vajag taupīt no tā, kas ir. Pirmos gadus, kad sākām kopdzīvi, vajadzēja pietaupīt, bet Juratei bija grūti to saprast. Viņa ir vienīgais bērns ģimenē, viņai vienmēr viss bija, un tad man nācās to iegrožot. Līdz ar to visa saimniecība bija manā pārziņā. Tagad dzīvojam normāli, bet arī tagad tā ir uz maniem pleciem. Man patīk mazgāt traukus. Kad dzīvoju ar vecākiem, man to lika darīt, un tas bija pats par sevi saprotams – kad paēd, jānomazgā trauki. Ja vajag, varu mazgāt arī grīdu. Bet ar ēst gatavošanu gan ir tā, ka ne man, ne viņai tas nepatīk. Bieži ēdam teātrī vai kaut kur ārpus mājas. Nu jā, tā var teikt, ka Jurate ir lielāka māksliniece, es vairāk saprotu no mājas darbiem... (Smaida.)

Jurate: – Ikdienā tā māja mums ir tāda, kāda tā ir. Netīrām ne viens, ne otrs. Kad beidzas kāds radošs posms, tad viss vienkārši notiek – kopā to iztīrām no augšas līdz apakšai. Traukus mazgā Gundars. Es apkopju bērnus, mazgāju drēbes. Ēst neko īpašu negatavojam, paēdam teātrī vai izbraucam paēst kaut kur ārpusē.

– Kas, jūsuprāt, ir pats svarīgākais divu cilvēku attiecībās?

Gundars: – Domāju, ka pats svarīgākais ir spēja rast kompromisu jebkurā lietā, jebkurā jautājumā. Mūsu sešu gadu laulības dzīvē nekādas scēnas, par laimi, nav notikušas, tpu, tpu, tpu, bet, ja nu veidojas kāds strīds, ir jāspēj rast risinājums, ir jāmēģina piekāpties. Tiesa gan, man ir diezgan grūti spert pirmo soli un piekāpties, bet Juratei tas nāk vieglāk. Par to es viņu ļoti cienu. Protams, ir svarīgi kopt attiecības, lai tās neiesūno. Laulība ir liels darbs. Nav tā, ka apprecies, un viss tālāk notiek pats no sevis. Nevis kā Andris Kivičs: "Es pelnu naudu, liec man mieru!" Nu tā nevar! Laulībā nedzīvo viens, bet gan divi cilvēki.

Jurate: – Ir ļoti svarīgi uzskatīt otru par līdzvērtīgu cilvēku. Otru nevajag izmantot, tīt ap pirkstu, lai, piemēram, apprecētu – vai nu tāpēc, ka viņš ir bagāts vai slavens. Cienīt vajag otru cilvēku.

– Vai otram ar tevi ir viegli?

Gundars: – Sākumā noteikti nebija viegli, to nu es zinu droši. Bija pat situācijas, kad šķita: viņa mani noteikti izmetīs ārā! (Smejas.) Bet nē, viņa mani izaudzināja, un nu viss ir kārtībā.

Jurate: – Es nezinu... (Domā.) Ja jau mēs vēl turamies kopā, tad jau laikam pārāk grūti nav. (Smejas.) Nē, nu droši vien jau, ka viņam nav viegli. Mēs taču abi esam mākslinieki – kad nāk pirmizrāde, tad nekas cits apkārt neinteresē. [Tā bijis visu pagājušo nedēļu, jo tieši šovakar Juratei ir pirmizrāde – viņa veidojusi kostīmus Dailes teātra Mazās zāles izrādei Kalpotājs – aut.] Taču mēs saprotam viens otru. Kad Gundaram agri no rīta ir filmēšana, es ceļos un vedu bērnus uz bērnudārzu. Kad man jābūt darbā, viņš pieskata bērnus. Aktieru sievām, kas nestrādā teātrī, noteikti ir daudz grūtāk saprast, ka mēģinājums var ieilgt pat līdz divpadsmitiem naktī un vēl ilgāk. Bet, protams, kad darbs tiek piedzemdēts, tad jau mēģinām ģimenē to kaut kā kompensēt.

– Vai pazīstat īpašību, ko sauc par greizsirdību?

Gundars: – Nu, pazīstam, jā... Juratei tā varbūt ir vairāk izteikta nekā man. Es esmu greizsirdīgs, bet ne tik lielā mērā kā viņa. Dažreiz jūtu, ka viņai tas greizsirdības nervs ir tik spēcīgs, ka man pat paliek bail, ka var nogalināt... (Smejas.) Parasti gan šī īpašība ārpus mājas netiek nesta, publiski netiek izpausta. Taču ir situācijas, kur es jau pēc viņas acīm redzu, ka mājās būs ziepes...

Jurate: – Protams. Ja jau man viss būtu vienalga, tad jau nebūtu jēgas... Bet es neesmu greizsirdīga uz viņa fanēm. Es esmu grupas Ilga [Kopā ar Gundaru grupā dzied viņa kolēģi Intars Rešetins, Lauris Subatnieks un Aldis Siliņš, un jau šomēnes grupai nāks klajā debijas albums! – aut.] menedžere, un man pat ir jāgādā, lai viņiem būtu fanes, kas pērk albumus un nāk uz koncertiem. Tas, ka Gundaram skrien pakaļ smukas meitenes, mani absolūti neuztrauc – jo es zinu, ka Gundaru tas neinteresē. Atceros, ka pirms diviem gadiem, kad uz Stāmerienas vasaras festivālu taisīju grupai plakātu, Intaram un Gundaram pat aizkrāsoju laulības gredzenus – lai meitenēm prieks... (Smaida.) Bet, protams, ir situācijas, kad tā greizsirdība ir. Nē, nē, mēs tādēļ nestrīdamies un viens otru nežņaudzam... (Smejas.) Varbūt tie ir kādi īpaši cilvēki, uz kuriem es esmu greizsirdīga. Gundaram patīk gudras un par viņu vecākas sievietes. Piemēram, Vita Vārpiņa viņam nenormāli patīk. Pirms vairākiem gadiem viņa spēlēja Madlēnu Mopasāna Mīlulī. Un re, mums tagad ir pašiem sava Madlēna [jaunākā meitiņa].