Pirmā ultrasonogrāfija

Abi ar vīru sarunājām randiņu pie ARSa un kāpām augšā pa trepēm. Atceros, ka bija ļoti jauka, saulaina diena un es izskatījos debešķīgi, man bija nopirkta skaista kleita un aiz laimes atkal staigāju metru virs zemes. Gribējās, lai mazais bebītis vēderā arī priecājas, ka viņam ir tik skaista māmiņa. ;)

Kamēr nokļuvu līdz ARSam, vairāki vīrieši man uztaurēja un smaidīdami apstiprināja manu labo pašsajūtu un izskatu. Man tas šķita tik dīvaini un pat nedaudz nepieklājīgi. Pie sevis nodomāju - nu kā viņi tā, vai tad neredz, ka esmu grūtniece un gaidu bebīti? Vēlāk izstāstot šīs savas pārdomas vīram, viņš atzina, ka pagaidām jau nemaz vēl nevar redzēt, ka esmu stāvoklī, apkārtējie cilvēki vienkārši redz, ka esmu laimīga, tas redzams manā sejā, tāpēc ir tikai pašsaprotami, ka viņi pievērš uzmanību.

Tātad šī bija ļoti svarīga diena, jo pirmo reizi ieraudzījām savu bērniņu. Ieejot USG kabinetā, tas izrādījās ļoti maziņš, knapi mums visiem pietika vietas. Dakterīte uzzieķēja uz vēdera aukstu želeju, uzlika tādu dīvainu aparātiņu un sāka ar to braukāt pa vēderu. Mēs skatījāmies blakus esošajā monitorā, bet neko īsti nesapratām. Pirms tam pie draugiem, kuriem jau ir bērniņi, skatījāmies bildītes no pirmās USG, bet tajās neko nevarēja saprast. Bija kaut kādas svītras, kaut kas pelēks un mazāk pelēks, bet, kā tajās varētu atpazīt mazu cilvēciņu, nebija skaidrs. Tāpēc, skatoties aparātā, šķita tikai pašsaprotami, ka neko nevar saprast.

Pretī raudzījās mazs cilvēciņš

Tomēr pēkšņi mēs abi raudzījāmies televizoriņā un tajā skaidri varēja redzēt mazulīša aprises. Tad piepeši viss kļuva tik skaidrs, uz mums raudzījās mazs cilvēciņš, kurš līdzinājās pupiņai ar galviņu, kājiņām un rociņām. Viņš izskatījās jau tik liels, lai gan mazulītim bija tikai deviņas nedēļas un reāli viņa izmērs bija mērāms dažos centimetros. Ļoti skaidri varēja redzēt gan galviņas formu, gan kājiņas un rociņas, kā arī nabassaiti, kura mani savienoja ar bērniņu.

Atceros, ka tikai brīdī, kad ekrānā ieraudzīju mūsu mazulīti, noticēju, ka patiešām manī aug maza dzīvībiņa. Viņš vēl ir tik maziņš, viņam ir tikai deviņas nedēļiņas. Mans mazulītis, tur viņš gulēja. Neko jau īsti saprast nevarēja – tikai to, kur ir galviņa un mazais rumpītis. Tā mēs abi ar vīriņu skatījāmies, un pār vaigiem tā pavisam dabiski lija asaras. Tikai tagad es pa īstam sapratu, ka man vēderā aug maza dzīvībiņa. Brīdī, kad dakterīte grasījās izslēgt aparātu, mazais mums pamāja ar roku. Tas bija tik skaisti, sajūtas bija neaprakstāmas. Uzreiz jutu lielāku kontaktu ar savu bērniņu puncī, viņš mums pamāja un lika saprast, ka arī viņš saprot, ka šī ir tā diena, kad vecāki ieraudzīja savu mazulīti.

Turpinājums sekos...