Mūsdienu sievietei iespēja dzemdēt rodas tikai pāris reižu mūžā. Tādēļ šai pieredzei ir īpaša nozīme. Un arī tādēļ, ka veselu gadu, kamēr bērns tiek ieņemts, iznēsāts, dzemdēts un pēc tam atgūta figūra, sievietes organisms cieš lielas pārmaiņas. Lai pēc bērna piedzimšanas, spogulī aplūkojot savu figūru, nebūtu jābēdājas, šā darba mērķis ir piedāvāt nelielu, efektīvu programmu sievietēm, kurām nav daudz laika un vēlēšanās nodarboties ar vingrošanu, kuras apšauba un kritiski vērtē ieteikumus, kas attiecas uz pašu sievieti un viņas bērnu, un kuras saprot, ka grūtniecība un pēcdzemdību posms organismam uzliek papildu slodzi. Sievietes ir dzemdējušas vienmēr. Kas tomēr pēdējā laikā ir krasi mainījies? Fiziskais stāvoklis. Dzemdības ir dabiska norise, kas nes sevī risku. Vienalga, vai sieviete dzemdē slimnīcā vai mājās, ar atsāpināšanu vai bez, viņas muskuļi, locītavas un citi audi tiek pakļauti stipram iestiepumam un piepūlei. Ja tie nav veselīgi, tad var tikt traumēti un pēc tam nepildīt savu balsta lomu. Dzīvesveids mūsdienu sievieti aizvien vairāk attālina no fiziska darba, kas, vēdera, muguras un starpenes muskuļus uzturot labā stāvoklī, palīdz tikt galā ar grūtniecības uzlikto papildu slodzi. Ikdienas mājas darbos bērna iznēsāšanā iesaistītie muskuļi gluži vienkārši netiek pietiekami noslogoti. Sievietes, kas strādājot birojā un mājās, lieto mājsaimniecības palīgierīces, ir vājākā fiziskajā formā nekā tās, kuras strādā vienkāršus lauku darbus, daudz staigā kājām, mazgā veļu ar rokām, gatavojot pārtiku, tup vai sēž uz ķebļa bez atzveltnes. Tā kā lietpratēja trenera padoms nav pieejams visām, šis darbs izskaidro svarīgākos priekšnosacījumus, lai jūs pati varētu izvēlēties slodzi atbilstoši savām vajadzībām. Ikdienas pastaigas, peldes un citas fiziskas nodarbības ir jaukas. Tās ne tikai nodrošina vispārēju vingrumu, bet arī izved jūs svaigā gaisā un saulītē. Pastaigas ir patīkamas pārmaiņas, kas pieejamas gandrīz ikvienam. Regulāri veiktas, tās izpilda daudzus pirmsdzemdību plānos ietilpstošus uzdevumus: paaugstina visa organisma spējas panest slodzi, uzlabo asinsriti un elpošanu, vairo muskuļu spēku, izturību, palīdz piemēroties augošajam svaram un izmaiņām līdzsvarā, palīdz notērēt liekās kalorijas, ja jūsu svars aug pārāk strauji, kā arī novērst aizcietējumus. Būtu labi, ja jūs, pastaigājoties raitā solī, dienā noietu 3-4 kilometrus. Bet vēdera muskuļiem tāpat kā starpenei grūtniecības laikā būtu jāpievērš papildu uzmanība. Atcerieties, jūsu balva par pūlēm ir jūsu labā veselība un labākie iespējamie augšanas, attīstības un dzemdību apstākļi jūsu bērnam. Vingrojot pietiks ar mazumu Ja vien muskuļi ir veseli, dzemdību laikā nav sevišķi lielas nozīmes tam, cik ļoti tie ir uztrenēti, jo, lai izstumtu augli, parasti pat bez jūsu apzinātas līdzdalības, pietiek tikai ar dzemdes saraušanos. Tāpēc dzemdības labāk atvieglos prasme muskuļus pārvaldīt un atslābināt. Patiesībā maz kas mūsu dzīvē notiek pats no sevis. Lielākā daļa zināšanu un pieredzes ir iemācīta, pārņemta no citiem. Dzemdības ir bioloģisks un vienlaikus arī sociāli kulturāls process. Reizēm grūtniecību un dzemdības ietekmē nezināšana un aizspriedumi. Pat mūsdienās, kad uzkrāta pietiekama pieredze, lai dzemdības nekļūtu bīstamākas kā ielas šķērsošana. Zinot kādām sākotnēji niecīgām muskuļu vājuma un traucētas darbības pazīmēm pievērst uzmanību, varēsiet ar koriģējošiem vingrinājumiem tās novērst. Neatlieciet to līdz brīdim, kad jums būs jātiek galā ar lielāko daļu mājas darbu, bet jūs jau mocīs pārgurums, muguras sāpes vai iegurņa orgānu darbības traucējumi. Iegurņa pamatnes muskuļiem ir jāpievērš sevišķa vērība, jo pēc pārciestās iestiepšanas dzemdībās tie bieži ir traumēti un prasa saudzīgus vingrinājumus, lai spētu atjaunoties bez paliekošām sekām. Iegurņa pamatne balsta iegurņa orgānus - urīnpūsli, dzemdi, zarnas un aiztur to saturu. Tā sastāv no elastīgām muskuļu kārtām, kas piestiprinās iegurņa kaulu veidotajam lokam. Iegurņa pamatnes viduslīnijā ir urīnizvadkanāla, maksts un taisnās zarnas atvere, ko lokveidā apņem muskuļu kārtas, veidojot gredzenveida slēdzējmuskuļus jeb sfinkterus. Viens muskuļu gredzens apņem maksti un urīnizvadkanālu. Otrs gredzens apņem taisnās zarnas izeju - tūpli jeb anusu. Abi šie gredzeni starp maksti un anusu savienojas. Parasti iegurņa pamatne strādā kā saskaņots veselums, kaut arī dažas sievietes apgalvo, ka ir iemācījušās savilkt katru no slēdzējmuskuļiem atsevišķi. Anālais slēdzējmuskulis ir spēcīgākais un parasti tiek turēts cieši sasprindzināts, izņemot vēdera izejas laikā. Tādēļ lielākā uzmanība ir jāvelta priekšējam gredzenam, kas apņem abus - urīnizvadkanālu un maksti, kurš tiek ļoti iestiepts dzemdībās. Labvēlīgos apstākļos starpenes muskuļi ir stingri un veido taisnu līniju starp kaunuma kaulu priekšpusē un krusta kaulu iegurņa mugurpusē. Daļa muskuļu ir gribai pakļauti, citi ne. Gribai nepakļautie muskuļi pastāvīgi atrodas vieglā saspringumā jeb tonusā, kas izzūd vienīgi narkozes iespaidā. Tas piešķir veselīgai starpenei noturību uz stiepi un elastību. Ja muskuļi novājinās vai cieš no traumas dzemdību laikā, muskuļi ielīkst līdzīgi nenostieptam šūpuļtīklam. Ja sieviete mērķtiecīgi nepacenšas atjaunot muskuļu spēku un iepriekšējo novietojumu, tas ilgākā laika posmā noved pie strukturālām pārmaiņām, kas izraisa iegurņa orgānu darbības traucējumus. Sievietes vispārējā fiziskā sagatavotība var būt teicama, bet tai ir maza ietekme uz starpenes muskulatūru. Iegurņa pamatnes muskuļi aerobikas un fitnesa nodarbībās netiek nodarbināti, jo tie piestiprinās nekustīgam kaulu gredzenam. Lai tos attīstītu, ir nepieciešami speciāli vingrinājumi, kas paceļ iegurņa pamatni un savelk slēdzējmuskuļus. Pat tās sievietes, kuras cieš no starpenes muskuļu vājuma izpausmēm, parasti neko nedara savas starpenes labā. Kādēļ būtu vērts sākt? Vingrinājumi novērš lēni attīstošos, bet ļoti nepatīkamo darbības vājumu. Sākumā pazīmes ir nenozīmīgas un gadiem var palikt neievērotas. Jūs vai jūsu partneris varat negūt baudu mīlējoties. Urīna nesaturēšana smejoties, klepojot, šķaudot, ceļot smagumu, skrienot arī ir bieža pazīme. Tā nav grūtniecības pēdējos mēnešos raksturīgā vajadzība biežāk čurāt tādēļ, ka dzemde spiež uz urīnpūsli. Tā ir neliela apčurāšanās brīžos, ja pēkšņi pieaug spiediens vēdera dobumā, piemēram, smejoties. Mierīgos apstākļos kontrole pār urinēšanu ir saglabāta. Dzemdes un urīnpūšļa darbība lielā mērā ir atkarīga no starpenes muskuļu stāvokļa. Abi šie orgāni novietoti leņķī pret to atverēm. Dzemdes ķermenis biežāk ir vērsts atpakaļ attiecībā pret maksts kanālu. Dzemdes noslīdējums biežāk rodas, kad, iegurņa pamatnei novājinoties, dzemde nostājas pretī maksts kanālam un, ilgstoši pieaugot spiedienam vēderdobumā, piemēram, ilgstoši stāvot, klepojot, kāpjot pa kāpnēm, ieslīd tajā un pakāpeniski slīd aizvien dziļāk. Maksts sieniņu muskuļi var kļūt tik vāji, ka dzemde parādās maksts izejā, radot lielas neērtības. Noslīdot urīnpūslim, tā iekšējais slēdzējmuskulis tiek iestiepts un atslābst. Urīns netiek saturēts ar iekšējo slēdzējmuskuli, un sieviete cenšas to saturēt, sasprindzinot ārējo slēdzējmuskuli un tam piegulošos starpenes muskuļus. Tas rada spriedzi un diskomfortu. Šādi jaukti traucējumi attīstās lēnām, gadu gaitā, un savlaicīgi vingrinājumi var ievērojami kavēt to progresu. Smagos gadījumos sieviete pēc piecelšanās netiek līdz tualetei, jo iegurņa pamatnes muskuļi nespēj noturēt pildīta urīnpūšļa svaru. Urīna nesaturēšana, ja tā kļūst hroniska, rada lielāku diskomfortu par dzemdes noslīdējumu, jo rodas ādas kairinājums, smaka, nepieciešamība mainīt uzsūcošās salvetes. Kāda no pazīmēm vieglā formā nereti parādās grūtniecības laikā un vēlāk izzūd, bet tā norāda uz muskuļu vājumu. Dzemdību traumas vājumu pastiprina. Ja pēc dzemdībām starpenes slēdzējmuskuļi netiek vingrināti, ar katru nākamo grūtniecību pazīmes pastiprinās un atveseļošanās aizņem aizvien vairāk laika. Pēc statistikas datiem katra otrā sieviete kādā savas dzīves posmā cieš no urīna nesaturēšanas un piektā daļa ginekoloģisku operāciju tiek veiktas, lai labotu šo trūkumu. Vecāka gadagājuma sievietēm problēmas ar iegurņa pamatni ir tik biežas, ka tiek uzskatītas gandrīz vai par neizbēgamām. Pat ārsti groza galvu - ko tad jūs gaidījāt, jums taču ir jau 45 un 4 bērni! Kustības par sieviešu tiesībām arī par to nerunā. Šīs tēmas tiek uzskatītas par nepiedienīgām un stāvokļi par tādiem, ar ko jāsamierinās kā neizbēgamiem. Medicīnas literatūrā tie tiek aplūkoti kā labojami ķirurģiski un tikpat kā nav informācijas par profilaksi. Tiesa, ne vienmēr iegurņa pamatnes vājums ir saistīts tikai ar bērna dzemdēšanu. Reizēm nosliece nesaturēt urīnu nāk līdzi jau no bērnu dienām kā aizkavēta spēja kontrolēt starpenes slēdzējmuskuļus. Veselam bērnam šī spēja parasti parādās aptuveni pusotra gada vecumā, kad ir nostiprinājušies sakari starp muskuļiem un centrālo nervu sistēmu. Līdz šim vecumam muskuļi atslābst patvaļīgi, reflektori, bērns nespēj ciesties, tāpēc, radinot bērnu uz podiņa, ir skaidri jāzina, kad viņam vajag čurāt. Kad nervu ceļi ir pietiekami nobrieduši, bērns mācās kontrolēt iegurņa muskuļu darbību un nokārtojas, kā sabiedrībā pieņemts. Ja nervu nobriedums nenotiek pilnīgi, urinācijas kontrole var būt pavājināta. Urīna nesaturēšanai un iekšējo orgānu noslīdējumam var būt arī citi iemesli. Piemēram, traumas vai slimības radīti nervu darbības traucējumi, muskuļu un saišu deģeneratīvas slimības, vecuma pārmaiņas audos, īpaši pēc menopauzes, kad samazinās noteiktu hormonu daudzums. Lai gan biežāk iepriekš minētās nepatikšanas skar dzemdējušas sievietes pēc 40 gadu vecuma, reizēm tās parādās arī jaunākām. Tomēr arī šajos gadījumos, pat ja vingrināšanās nespēj stāvokli pilnībā novērst, tā var jūtami kavēt stāvokļa pasliktināšanos.